Ventspils pēc 2 pasaules kara

Cilvēki vēl joprojām cenšas meklēt radiniekus, kuri pazuduši pēc visām šīm okupācijām, mobilizācijām, repartriācijām (3., 4. pielikums).

Šis karš pasaulei neko nedeva, bet paņēma pārāk daudz. Tas daudz paņēma arī no Ventspils. Tāpēc arī rakstu šo darbu, lai uzzinātu pats un arī parādītu citiem, ko tad karš īsti ir paņēmis no Ventspils.

2. pasaules karš bija lielākais militārais konflikts cilvēces vēsturē. Tajā piedalījās 61 pasaules valstis (81% zemes lodes iedzīvotāju).

Karš risinājās visos okeānos un tas ir saudzējis tikai Amerikas un Austrālijas kontinentus. Karš ilga 6 gadus (1939 – 1945) un prasīja 65 – 67 miljonu cilvēku dzīvību, mobilizēti tika 110 miljoni, tātad vairāk kā ½ mobilizēto gāja bezjēdzīgā nāvē.

3. Rietumu lielvalstu un jauno Eiropas valstu nespēja izveidot stabilu kolektīvās drošības sistēmu Eiropā;

4. ASV piekoptā izolacionisma politika un nevēlēšanās iejaukties Eiropas notiekošajos procesos.

Savukārt Latvijā pirmie militārie konflikti notika 1940. gadā 17. jūnijā, kad padomju armijas daļas pārgāja Latvijas dienvidu un austrumu robežas, nesastopot nekādu pretestību. NKVD aģenti un vietējie komunisti nekavējoties sāka gatavot atbalsta demonstrācijas.

Bet Anglijas sūtnis Latvijā ziņojis, ka Latvijas armijā dažās stundās bijusi trauksmes gatavībā un pārgrupējušies karadarbībai.

Tā izskatījās Latvijas okupācija, bet patiesībā, teorētiski, Latvija un visa Baltija jau bija okupēta, jo 1938. gada 28. septembrī tika noslēgts Molotova – Rībentropa pakts, kas sadalīja interešu sfēras Austrumeiropā starp Padomju Savienību un Vāciju. Bet jau 1939. gadā visā Baltijā tika izveidotas Sarkanās armijas kara bāzes ar 25.000 vīru Igaunijā, 30.000 karavīru Latvijā un 20.000 vīru lielu armijas kontingentu Lietuvā. Latvijā dislocēto armijnieku skaits bija daudz lielāks nekā Latvijas armijā.

Par Padomju Savienības nopietnajiem plāniem Baltijā liecināja arī tas, ka 1940. gadā visas Baltijas valstis, gandrīz vienlaicīgi (Lietuva – 14. jūnijā, bet Latvija un Igaunija – 16. jūnijā) saņēma ultimātu no Padomju Savienības, kas pieprasīja izveidot jaunas – Padomju Savienībai draudzīgas valdības. Šāds Padomju okupācijas režīms Latvijā noturējās nedaudz ilgāk nekā gadu. Jo 1940. gada 18. decembrī Hitlers apstiprināja slepeno „Barbarosas plānu” par uzbrukumu Padomju Savienībai. Saskaņā ar to Vācija, bez iepriekšējas kara pieteikšanas 1941. gada 22. jūnijā iebruka Padomju Savienībā. Tas bija kārtējais „Zibenskara” plāns, kurš paredzēja četru mēnešu laikā , uzbrūkot trijos galvenos virzienos (armiju grupa „Ziemeļi” uz Ļeņingradu, armiju grupa „Centrs” uz Masakavu, bet armiju grupa „Dienvidi” uz Ukrainu), sasniegt robežu Arhangeļska – Astrahaņa.

1941. gada 22. jūnijā Vācijas arm...iju grupa „Ziemeļi”, ceļā uz Ļeņingradu, iebruka Latvijas teritorijā. Jau 1. jūnijā vācieši ieņēma Rīgu, vēlāk arī pārējo Latviju.

Sākotnēji latviešu tauta Vācijas armiju sagaidīja kā atbrīvotājus, bet beigās izrādījās, ka tā bija tikai okupantu nomaiņa. Šāds vācu okupācijas režīms turpinājās līdz pat 1944. gada jūlijam, kad sākās intensīvās kaujas par Latvijas atkal atbrīvošanu. Kaujas risinājās līdz pat 1945. gada 8. maijam, kad notika Vācijas kapitulācija. Līdz pat Vācijas kapitulācijai sīvākās kaujas risinājās Kurzemē, kur bija izveidojušies Kurzemes cietoksnis jeb tā sauktais „Kurzemes katls”. Šajā Kurzemes katlā Vācijas armijai bija ļoti labi nostiprinātas pozīcijas, jo līdz pat kapitulācijai Sarkanā armija devās sešos lielos uzbrukumos Kurzemei. Visi šie uzbrukumi bija nesekmīgi.