E. Virzas darbs „Straumēni” stāsta par latviešu zemnieku dzīvi un tradīcijām, kā tās cauri 4 gadalaikiem savijas savā starpā un veido nebeidzamu apli, kur katru gadu no jauna tiek piedzīvots tas pats, kas iepriekšējā, bet tomēr savādāks.
Spriežot pēc darba, latviešu zemnieku dzīve ir bijusi raiba, priecīgu un bēdīgu notikumu pilna, bet tam visam stāv pāri galvenais – darbs, no ļaudīm strāvo mīlestība pret darbu, visi kaut ko dara, kaut kur steidzas, un ja nav ko darīt, tad visiem ir garlaicīgi, un nevar nociesties, kad atkal būs klāt pavasaris ar zaļiem asniem un noteiktā laikā darāmu darbu. Lauku darbi piesaista „Straumēnu” ļaudis pie šīs mājas, un liek iemīlēt dzimteni un saprast, ka tikai ar savu darbu un sviedriem iespējams panākt īstu cieņu pret nopelnīto. Es domāju, ka arī mūsdienās darba jautājums ir ļoti aktuāls, jo katram cilvēkam ir kāds sirdsdarbs, ko darot viņš jūtas laimīgs, un vēl jo labāk, ja par to viņš saņem arī naudu, taču mūsdienās darbi ir ļoti dažādi, ir tādi, kur jāpūlas cik vien var, un tādi, kur par apsēšanos krēslā jau maksā. Taču ja neizjūt darba sūrumu, tad pret naudu ir vienaldzīga attieksme, ne velti ir radies teiciens -„Māka ir naudu ne jau nopelnīt, bet saturēt”. Strādājot kādu vienkāršu darbu ir grūti izjust mīlestību un piederību kādai „ģimenei”, jo ne jau visi darba kolektīvi savā starpā ir draudzīgi, bet ja tiem kopā jāiztur smagāki pārbaudījumi, tad šī piederības sajūta izveidosies, gluži kā „Straumēnu” ļaudīm, kuri darbus veica ģimeniskā atmosfērā. Vislabāk šis ģimeniskums bija jūtams linmu novākšanas laikā, jo tad šinī nodarbē piedalījās visa saime, visiem bija jautrs prāts, visi vēlējās pielikt savu roku, speciāli šim notikumam gatavoja sivēnu, aunus, alu, cepa pīrāgus, tika saaicināti arī daudz talcinieku. „Visi smējās un jokojās, un likās, ka viņi ar savu jautrību grib uzvarēt brūngalvaino linu plašumu, kas, vietām sakritis veldrē, vietām stingri augšup stāvēdams, bija saķēries kopā.” Ģimeniskā sajūta bija izjūtama arī Jāņos, jo māju saimnieks bija Jānis. „Jāņus „Straumēnos” svētīja ar sevišķu greznumu, jo pats saimnieks bija Jānis, un Tāpēc tajos netaupīja nekādu mantu, lai pēctam vēl ilgi šos svētkus varētu atminēt.” „Straumēnu” saimniece atvēra pagraba durvis līdz galam, sēja sieru, saimnieks raudzēja alu, Jāņi tika svinēti pēc visām iespējamām tradīcijām. Arī mūsdienās svin Jāņus, taču tie ļoti retā gadījumā ir latviešu tradīcijām pārpilni Jāņi. „Straumēnu” Jāņos sanāca ļaudis no apkārtējām mājām, un priecājās par vasaras saulgriežiem, bet tagad cilvēku masa saiet vienā vietā, kur uz skatuves būs iespēja „dzīvajā” redzēt kādu TV seju, visiem rokās alus pudeles, un pēc koncerta cenšanās „uzkrāt” pēc iespējas vairāk grādu, pēc tam seko mēģinājums nokļūt mājās, ar iespēju dabūt pa galvu. Tie, protams, vairs nav nekādi Jāņi, un šī tendence pieaug, protams ir arī izņēmumi.
Lasot šo darbu, ir iespējams atklāt īstas latviešu tradīcijas un dzīvesstilu, es domāju, ka visiem latviešiem šo darbu būtu jāizlasa, un tad jāsaprot, cil liels latvietis viņš sevī var justies.
