Vērtspapīru tirgus darbinieks

 dīleri starpnieki, kas darījumos piedalās ar savu kapitālu;

Brokeris saskaņā ar likumu “Par vērtspapīriem” ir licencēta fiziskā persona, kas vērtspapīru tirgū veic starpniecības darījumus ar vērtspapīriem. Parasti viņi pārstāv specializētas firmas, brokeru sabiedrības, kurām ir piešķirts juridiskās personas status. Rietumos tās var būt gan privātfirmas, gan akciju sabiedrības. Latvijā tās eksistē akciju sabiedrību formā. Brokeri var darboties arī kā banku algoti darbinieki.

Saskaņā ar Latvijas likumdošanu, starpniekdarbību vērtspapīru publiskajā apgrozībā ir tiesīgas veikt tikai brokeru sabiedrības un bankas, kas saņēmušas attiecīgu licenci. Šī licence, parasti tiek izsniegta uz nenoteiktu laiku.

Gan brokeru sabiedrības, gan arī bankas dibināmas Latvijā kā akciju sabiedrības.

Pēc savas struktūras brokeru sabiedrības, pamatā, sastāv no sekojošām daļām:

Tai skaitā brokeri sniedz īpašus pakalpojumus naudas tirgū starpnieka pakalpojumi, banku kredītu un darījumu apdrošināšanas, kā arī brižas darījumu jomā.

 brokerim ir jāreģistrē darījums īpašā grāmatā, no kuras klientam ir tiesības prasīt izrakstus;

Dīleri. Būtībā ir tie paši brokeri, bet atšķirībā no pēdējiem, viņi iegulda darījumos arī savu kapitālu.

 nodrošina visus ieinteresētos ar informāciju par vērtspapīru izlaidumiem, to kursiem un kvalitāti;

 darbojas kā aģenti, kuri izpilda klientu norādījumus, dažreiz šos norādījumus saņemot caur brokeriem;

Konsultanti. Tie ir vērtspapīru tirgus konjuktūras speciālisti (pirmo reizi parādījās Londonā). Likumā “Par Vērtspapīriem” teikts, ka tās ir Vērtspapīru tirgus komisijā reģistrētas fiziskās personas, kas par maksu sniedz konsultācijas un pakalpojumus ar naudas ieguldīšanu un ar darbību vērtspapīru tirgū saistītajos jautājumos.

Nosacīti tātad visi vērtspapīru tirgus dalībnieki iedalāmi 2 lielās frontēs – ieguldītājos un tajos, kas vēlas saņemt ieguldījumus pret saviem emitētajiem vērtspapīriem. Turpmākajā darba daļā pievērsīšos tieši ieguldītājiem.

Katra ieguldītāja primārais mērķis ir iegūt pienācīgu peļņu, pie kam uzsvars liekams uz vārdu “pienācīgs”, jo izpratne par to, kas ir pienācīga peļņa, atkarībā no tā, kāda ir izejas situācija, var būt stipri atšķirīga. It īpaši tas attiecas uz privātajiem ieguldītājiem. Institucionālo ieguldītāju gaidas parasti ir salīdzinoši izlīdzinātākas. Tam ir 2 iemesli:

 institucionālie ieguldītāji darbojas sīvas konkurences apstākļos un tiem ir nepieciešams ar sava brīvā kapitāla palīdzību iegūt konkurētspējīgus ienākumus (Eiropā ap 6,8 7%)

 institucionāliem ieguldītājiem parasti drošības nolūkos jau iepriekš ir noteiktas vispārējās ienesīguma normas un lielākoties ir prasība gūt kā minimums vismaz tādu peļņu kā iepriekšējos gados.

Privāto investoru gaidas nav tik skaidri definētas. Protams, arī privātie nebūs īsti apmierināti, ja viņu ienākumi būs zemāki nekā tirgus indeksu attīstība, taču mūsdienās cilvēki ir gatavi akceptēt arī tādu situāciju, kad viņu peļņas rādītāji no ieguldījuma pārejoši atrodas zem vidējā tirgus indeksa.

Papildus cerībai uz peļņu ieguldītājam vēl ir nepieciešama arī drošība. Rodas jautājums, kuram no ieguldītājiem privātajam vai institucionālajam – būtu nepieciešama lielāka drošība?