Vēsture: literatūras un kultūras nozīme

Laiks Periods Saimniekošanas veidi Kultūra Apmetnes Ciltis, tautība Reliģija

Ārensburgas – Svidras (Mednieku kultūra ziemeļbriežu mednieki) Salaspils, Laukskola un Skrīveri

Narvas mednieku kultūra; Ķemmes bedrīšu kultūra; Auklas keramikas un laivas cirvju kultūra

Līdz ar to vāciešiem atlika tikai viens ekonomiskās ekspansijas virziens uz ziemeļaustrumiem. Tā viņi no Lībekas, Hamburgas, Štetinas un Dancigas kopīgi ar zviedriem caur Visbiju un Stokholmu apguva kādreizējo vikingu ceļu caur Somu līci uz Novgorodu, bet pēc Rīgas iegūšanas viņiem pavērās alternatīvs ceļš uz Novgorodu caur Pleskavu, kurš bija izmantojams arī ziemas laikā. Vēlāk, pēc mongoļu Zelta ordas sabrukuma, attīstījās arī ceļš no Rīgas caur Polocku tālāk uz Smoļensku un Maskavu, vai arī uz dienvidaustrumiem – uz Kijevu. Līdz ar to Eiropa pirmo reizi vēsturē izrādījās sadalīta trīs lielās ekonomiskās ietekmes zonās. Tā igauņi un lielākā daļa mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošo baltu tika pakļauti Romas katoļu baznīcas politikai un ideoloģijai, kā arī Hanzas savienības interesēm.

Vāciešiem un Romas baznīcai izdevās pilnībā pakļaut sev mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas (izņemot Zemgali) 13. gadsimta divdesmitajos gados, lai gan vēl vairākus gadu desmitus starp Baltijas tautām un bruņiniekiem, noritēja sīvas kaujas, kurās ne vienmēr uzvarētāji bija bruņinieki. Tā, 1236.g. Saules kaujā (iespējams, pie mūsdienu Šauļiem Lietuvā) zemgaļu un lietuviešu karaspēks praktiski iznīcināja Zobenbrāļu ordeni. Tā atliekas pievienojās Vācu ordenim Prūsijā, no kura vēlāk izveidojās Baltijas atzars Livonijas ordenis.

Arī 1260. g. zemaiši, iespējams ar kuršu palīdzību, pie Durbes smagi sakāva ordeņa karaspēku. Kaujā krita arī toreizējais ordeņa mestrs Buhards fon Hornhauzens, kā arī, pēc dažām ziņām, ap 150 bruņinieku un vairāki tūkstoši citu ierindas karotāju.[nepieciešama atsauce]

Šīs, tā laika Eiropas mēroga kaujai, bija arī zināma Eiropas nozīme. Kaujas iznākums izjauca vāciešu stratēģiskos plānus apvienot Prūsijas un Livonijas ordeņus.[nepieciešama atsauce] Ja tas viņiem būtu izdevies, visai ticams, ka tad arī Lietuva tiktu pakļauta krustnešu jūgam. Savukārt pārējo Baltijas zemju pakļaušanu Livonijas ordenim lielā mērā veicināja šo zemju pastāvīgie savstarpējie ķīviņi, neorganizētība, bet nereti arī nodevība.

Livonija aptvēra Latvijas un Igaunijas teritorijas. Būtībā tā bija piecu nelielu valstiņu (Livonijas ordenis, Rīgas un Kursas arhibīskapijas mūsdienu Latvijas teritorijā, kā arī Dorpatas un Ūzeles Viekas (Ösel Wiek) bīskapijas mūsdienu Igaunijas teritorijā) visai amorfa konfederācija, kura pastāvēja no 1228.g. līdz 1560.g.

Ņemot vērā tā laika vēsturiskos notikumus kopējā Eiropas kontekstā, lielākā daļa vēsturnieku par pilnīgi nepamatotiem uzskata joprojām dzirdamos apgalvojumus, ka Latvijas neatkarības pasludināšana it kā neesot bijusi leģitīma, tas esot bijis valsts apvērsums un varas uzurpēšana.[nepieciešama atsauce] Tieši otrādi, neatkarības pasludināšanas akts un demokrātiskas valsts izveidošana pilnībā atbilst tautas pašnoteikšanās tiesībām, ko monarhiju un diktatūru atbalstītāji noliedz.[nepieciešama atsauce]