Vēsture: pagātnes notikumu mācības

Uzduroties dažiem veciem avīžu materiāliem un noskatoties filmu “Baigā vasara” man radās vēlēšanās noskaidrot sīkāk, kas notika pirmās Latvijas laikā. Ja paklausās citos, tad viennozīmīgu atbildi nevar iegūt. Citi kritizē K. Ulmani par viņa bailīgumu, bet citi (galvenokārt laucinieki) slavē, jo tad valdība esot iepirkusi graudus. Tāpat nekur netiek skaidri pateikts, vai Latvija bija gatava cīnīties pret okupāciju. Tādēļ mēģināju rast atbildi uz šo jautājumu.

Beidzoties brīvības cīņām, Latvijas Republikas rīcībā bija skaitliski liela armija – ap 75.000 vīru. Pēc miera līguma parakstīšanas ar Padomju Krieviju tika samazināts kareivju un virsnieku skaits. Miera laika apstākļos Latvijas armijas skaitliskais sastāvs svārstījās ap 16.000 – 20.000 vīru, to skaitā ap 2.000 virsnieku. Armijas pamats bija četras kājnieku divīzijas (Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales). Katrā kājnieku divīzijā ietilpa trīs kājnieku un viens artilērijas pulks. Bez šīm vienībām bija arī aviācijas, autotanku, bruņuvilcienu, jātnieku, smagās un zenītartilērijas pulki, kā arī citas speciālās nozīmes armijas daļas. Latvijas kara flotē ietilpa vairāki nelieli karakuģi, divas zemūdenes un daži hidroplāni. Lai gan armijas tehniskais nodrošinājums pilnībā neatbilda modernās karamākslas prasībām, tomēr kareivji bija gatavi aizsargāt savu zemi pret jebkuras valsts tīkojumiem. Ārvalstu militārie speciālisti atzina, ka Latvijas armija ir labi apmācīta, ar stingru iekšējo disciplīnu. Jaunākos virsniekus apmācīja Latvijas karaskolā, vecākie bija apguvuši izglītību Krievijas karaskolās un savas zināšanas nostiprinājuši kaujas laukā. Daudz talantīgi Latviešu virsnieki izglītību papildināja Francijas un Čehoslovākijas augstākajās kara akadēmijās. Obligātā karadienesta ilgums Latvijas pilsoņiem sākotnēji bija 18 mēneši, bet vēlāk to samazināja līdz 12 mēnešiem. Kara gadījumā bija paredzēts iesaukt rezervistus un 72 stundās armijas sastāvu varēja papildināt līdz pat 180.000 vīru. Tādā gadījumā visiem nepietiktu ieroču, bet munīcijas pietrūktu jau pēc divu nedēļu ilgas aktīvas karadarbības. Tik mazai valstij kā Latvijai nebija pa spēkam izveidot moderni apbruņotu armiju ar lielām karamateriālu rezervēm, lai gan aizsardzības vajadzībām tika izlietoti apmēram 25% no valsts izdevumiem.

Iekšlietu ministrijas pakļautība atradās robežsargi, policisti un aizsargi. Robežapsardzes vienībās dienēja ap 1200 vīru. Lielākā robežsargu daļa apsargāja robežu ar Padomju Savienību. Igaunija, Lietuva un Polija bija draudzīgas valstis, tāpēc to robežas tika mazāk apsargātas. Robežsargi palīdzēja muitniekiem cīnīties pret kontrabandistiem, kas izmantoja cenu atšķirības kaimiņvalstīs. Padomju Savienības robežu vajadzēja apsargāt stingrāk, jo no austrumu puses Latvijā centās ievest naidīgu literatūru un līdzekļus komunistiskās pagrīdes organizēšanai. Austrumu robežu centās pāriet PSRS specdienestu sagatavoti aģenti, lai spiegotu un citādi kaitētu jaunajai Latvijas valstij.

Iekšējās kārtības uzturēšana valstī bija policijas pārziņā. Cīņai pret noziedzību jebkurā valstī tiek veltīta īpaša uzmanība....