Vēsture: pasaules attīstība caur laikmetiem

Uzdevums ir pārvarēt cilvēka izolētību no pasaules un pacensties ieraudzīt lietu kopsakarību. Kultūra ir ne tikai tas, kas ir bijis, bet arī tas, kas ir ar mums. Paplašina redzējumu. Sevis izziņa. Kultūras vēsture ir cilvēku orientācija.

Kultūras jēdziens tiek lietots tikai 18.gs. Kaut arī tas tiek lietots jau agrāk tikai citā nozīmē. Latīņu valodā natura - daba, tas, kas notiek pats par sevi; cultura - pretējs natura; physis - sākotnējā nozīmē vieta, kur notiek spontāna dzimšana.

Kultūra sākas brīdī, kad kāds process nenotiek pats par sevi. Ir vajadzīgs mērķis, uzdevums, iedarbības pasākumi un tad no natura pāriet par cultura. Cilvēks ir kultūras būtne. Viss būtiskais un izšķirīgais ir process. Kultūra ir viss cilvēciskais. Dabiskā un mākslīgā eksistence.

Cicero (Cicerons) 1.gs. p.m.ē.: “Cilvēks, kas nezin vēsturi, ir lemts palikt par bērnu”.

18.gs. sāk lietot šādā kontekstā, pārsvarā garīgs Eiropocentrisms. Prāts ir centrs un visu mēra ar prāta mēru. Franči un angļi ir kultūru centrs. Prāta gaismas (Herders). Kultūra par pārdomu priekšmetu kļūst 20.gs. Eiropas kultūra nav vienīgā. Pievēršas citām kultūrām. Cik nopietnu autoru, tik definīciju.

Informatīvā kultūras definīcija - (Jo sakārtotāka, jo augstāks līmenis) - neģenētiskais informācijas kopums, ko izstrādā, kodē, fiksē un nodod tālākām paaudzēm cilvēce savā attīstības gaitā.

Kultūra ir īpašā veidā organizēta informācija. Ir vajadzīgs mehānisms, kā nodot tālāk. Kultūras process - izstrādāšana, kodēšana (māksla utt.), nodošana tālāk.

Kultūras vēstures uzdevums ir atlasīt informāciju. Parādīt vēsturē kā vienu veselu. Kultūras mehānisms. Inducēt cilvēkā stāvokļus, kurus nosaka cilvēciskums. Kopā ar jaunu redzējumu palīdz uzzīmēt jaunu. Mākslas darba aplūkošana - nevar ieraudzīt to, kas ir dabā. Mūs piespiež skatīties uz pasauli savādāk. Pirms un pēc ir dažādas pasaules. Organizēt redzes viedokli tā, kā mēs parasti neredzam.

Cita sakārtotības pakāpa. Mēs sakārtojamies un pārkārtojamies. Cilvēkā satiekas kultūra un bioloģiskais. Nevar paļauties uz cilvēku. Savāc un sakārto attiecības. Jāpaļaujas uz ko vairāk.

Vai kultūrā ir progress? Ir nozares, kurās ir, bet ir tādas, kurās nav.

Johaness Heizings gadsimta sākumā uzraksta darbu "Humo ludiens" {Cilvēks, kas spēlējas}. Vērš uzmanību uz visas kultūras spēles elementiem. Spēle sākas: norobežo lauku (telpu), noslēgta struktūra, noteiktā telpā: spēle sākas ar īpašiem noteikumiem. Spēli veido trīs elementi:

Spēles elementa klātbūtne izriet no kārtības, kas valda mūsu dzīvē. Cilvēka attīstībā katrs nākošais solis samazina cilvēka izvēles iespējas (piedzimstot kā dzimto var apgūt vienu valodu no daudzām). Spēle cenšas reanimēt šo lielo izvēli. Spēles elements mēģina saglabāt cilvēka spējas visos vecumos. Mēģinājums saglabāt izvēles iespējas - izzinot jebkuru objektu vai...