Vides aizsardzības attīstība Latvijā

Dabas aizsardzība – pasākumu sistēma, ko realizē valsts un sabiedriskās instances ar mērķi nodrošināt vērtīgu dabas objektu saglabāšanu, dabas resursu saudzīgu izmantošanu un atražošanu, cilvēka dzīves vides aizsargāšanu no piesārņošanas. Plašākā nozīmē šis jēdziens izsaka cilvēka saudzējošo un sargājošo attieksmi pret dabu atkarībā no ētiskajām normām un zināšanām. Dabas aizsardzības struktūrām ir divi savstarpēji saistīti līmeņi: 1) īpašie dabas aizsardzības pasākumi; 2) dabas aizsardzības uzdevumi un darbība, kas tiek realizēt citu cilvēka darbības jomu ietvaros. Šajā gadījumā dabas aizsardzības speciālie dienesti veic metodisko vadību, konsultācijas un kontroli, nodrošinot principu un rīcības saskaņu ar stratēģiskiem uzdevumiem. Dabas aizsardzības nodrošinājuma kompleksu veido zinātniskās pētniecības, projektēšanas un plānošanas sistēmas monitorings, ekspertīze, informatīvā darbība, izglītošana un audzināšana, materiāli resursi un speciālistu kadri.

Par mērķtiecīgu un zinātniski pamatotu kustību dabas aizsardzībā 19.gs. sāk Eiropā un ASV. Terminu dabas aizsardzība sāka lietot pēc pirmās starptautiskās dabas aizsardzības konferences 1913 Bernē (Šveicē). Sākotnēji ar dabas aizsardzību saprata tikai izcili skaistu, unikālu dabas objektu, retu un iznīkstošu augu un dzīvnieku sugu aizsardzību. Šādu novirzienu sauc par konservējošo dabas aizsardzību. Tā sekmējusi cilvēka darbības nepārveidotu apvidu (nacionālo parku, rezervātu, dabas parku), kā arī izcilu dabas pieminekļu saglabāšanu daudzās pasaules valstīs. Līdztekus konservējošajai dabas aizsardzībai sabiedrības interesēs vienmēr bijis svarīgi nepieļaut dabas resursu izsīkšanu un to kvalitātes pazemināšanos. Radās priekšstats par dabas resursu izmantošanas normām, atjaunošanas paņēmieniem, kā arī par īpašu, vietējiem dabas apstākļiem atbilstošu saimniekošanas sistēmu (mežsaimniecībā, lauksaimniecībā u.

1) vispārīgo prasību ievērošana visās cilvēka dzīves un darbības jomās, balstoties uz normatīviem, standartiem, noteikumiem, kā arī uz ekoloģiskiem, estētiskiem un ētiskiem apsvērumiem;