Viduslaiku filozofijas galvenās problēmas un pamatorientācijas

Laikmeti ir mainījušies, kultūra attīstījusies un ar to visu ir mainījies un attīstījies pats cilvēks, viņa vērtību sistēma, domas, bet nemainīga ir palikusi vēlme nesaprastās un neizskaidrojamās lietas ”pārtulkot” sava laikmeta raksturīgajai pasaules uztverei, zināšanām un attīstībai. Katram no mums ir kādi priekšstati par viduslaikiem. Tie veidojušies literatūras, mākslas, kā arī vēstures zināšanu ietekmē. Lietas, kuras izskaidroja viduslaiku cilvēki bija ikdienā sastopamas, tikai ne katrs par tā bija aizdomājies. Mūsdienās tādas problēmas kā esamība, laiks un telpa, apziņa ir sastopama bieži, tomēr tā laikmeta cilvēkiem tās ir īpatnējas un neparastas. Manuprāt, šie viduslaiku cilvēki izskaidroja visu dīvaini, tomēr mums jāapzinās tas, ka tieši viņu vēlme izskaidrot šīs lietas, ir attīstījusi cilvēku tādu, kāds viņš ir šodien.

Viduslaiku cilvēku interesēja tādi jautājumi kā: „Kas es esmu?”, „Kas ir mani radījis?” u.c. Tas visa tika apvienots zem viena vārda esamība. Izskaidrojums uz šiem jautājumiem bija iespaidojies no tā laika varas un liela nozīme bija reliģijai.. Kristietības rašanās iezīmēja jaunas pasaules atnākšanu, jaunas kultūras rašanos un arī jaunu cilvēka izpratni. Manuprāt, liela nozīme viduslaiku cilvēka pasaules uztveres veidošanā bija mūkiem, teologiem un baznīctēviem. Cilvēkiem, kas visu izskaidroja sakarā ar Dievu. Tomēr viņi spēja tikai iemācīt un izziņot to, kas bija rakstīts Svētajos rakstos; to, kas bija atbilstoša kristīgajai ticībai.

Esamība bija saistīta ar laiku un telpu. Cilvēks uzskatīja, ka pēc viņa nāves dzīvot turpina gars. Sv. Aurēlijs Augustīns bija teicis, ka „ cilvēks savā stāvoklī atrodas „starp”, tas balansē starp dzīvi un nāvi, starp labo un ļauno.