Vieglatlētikas Vēsture
Vidējās distances.
Tehnikas pamati.
Ķermeņa stāvoklis.
Roku darbība.
Galvenie nosacījumi.
Plecu joslai jābūt atslābinātai.
Kāju darbība.
Pēdas jānoliek uz vienas līnijas , nedaudz savērstas.
Skrienot lēni , visi šie nosacījumi saglabājas , taču to aktivitāte samazinās.
Zemais starts.
Kustību izpildes veida.
Fiziskās sagatavotības.
''.
Starta izskrējiens.
Pārvietošanās ātruma attīstīšana.
Izturības attīstīšana.
Vispārējie nosacījumi izturības attīstīšanai.
Lai pēc šī vecuma izturība nepazeminātos , jāizpilda izturības vingrinājumi.
ASV 1868.g. dibināts atlētikas klubs (Ņujorka), 1875.g. studentu sporta savienība, kura šodien ir viena no šīs valsts vieglatlētikas vadošajām organizācijām. 1880. 1890. gados vieglatlētikas asociācijas radās daudzās pasaules valstīs.
1896.g. Olimpiskajās spēlēs vieglatlētika ir patstāvīgs sporta veids. Olimpiskās spēles turpmākā sporta attīstībā bija vadošs stimuls valstīm un sportistiem, jo sportistu sasniegumi tajās olimpiskās medaļas, tika saistītas ar katras valsts politiskās iekārtas varenību.
1912.g. nodibināta starptautiskā vieglatlētikas federācija (SVF) vadošais sporta organizatoriskais centrs, kurš veicina vieglatlētikas attīstību, nosaka sacensību noteikumus, titulē labākos pasaules atlētus.
1967.g. nodibinās Eiropas Vieglatlētikas amatieru asociācija (32 valstis), šodien 44.
Krievijā vieglatlētiku pieņemts uzskatīt par sporta veidu no 1888.g., kad Pēterburgas tuvumā nodibināts sporta pulciņš (Tjarlova). Pirmās Krievijas meistarsacīkstes notika 1908.g. ar 50 dalībniekiem. 1911.g. nodibināta Viskrievijas vieglatlētikas savienība, kurā ietilpa sporta līgas no Pēterburgas, Maskavas, Kijevas, Rīgas un citām pilsētām. Rīga tajā laikā bija Krievijas guberņa. 1912.g. Krievija pirmo reizi piedalījās olimpiskajās spēlēs Stokholmā.
Tālākajā Krievijas vieglatlētikas attīstības gaitā daudzi sportisti kļuva par olimpiskajiem, pasaules un Eiropas čempioniem. Valsts (PSRS) nodrošināja sporta attīstību, izdalot lielu naudas dotāciju sportam. Sportistu uzvaras, kā prasīja, par katru cenu bija valsts varenības apliecinājums sacensībā ar lielāko konkurentu ASV.
Īpaši dramatiskas sacensībasizvēršas vidējo distanču skrējienos, kuros sportistiem jāveic vairāki stadiona apļi. Spēks, izturība un ātrums ir svarīgas īpašības, bet vēl nozīmīgāka ir vienmērīga efektīva skriešanās tehnika. Sportistiem ir jāskrien pietiekami ātri, lai noturētos kopējā grupā, un tajā pašā laikā jāprot saglabāt enerģijas rezerves finiša izrāvienam, kad skrējiena temps palielinās. Lielākā daļa vidējo distanču skrējēju ir tā izkopuši finiša tehniku, ka spēj pēdējos 100 200 metros veikt sprinta cienīgu izrāvienu.
Skrējiena laikā galva jātur taisni, nedrīkst pieļaut jebkādas tās kustības . Mutei jābūt vaļā; apakšžokli nedrīkst sasprindzināt; vēlams, lai sejas muskuļi būtu brīvi.
Labai skriešanas tehnikai raksturīga skaista, pareiza stāja. Ķermenis nedaudz noliekts (bet ne saliekts gurnu locītavā). Jo ātrāk skrien, jo noliekums lielāks. Ķermeņa stāvoklim jāsekmē plūstoša virzība uz priekšu.
Roku kustības ietekmē kāju darbību, kustību tempu, ritmu, virzienu. Roku darbībai jānotiek sinhroni ar kāju darbību.
Rokas kustas paralēli skrējiena virzienam; nedaudz savērstas ;
Virzoties uz priekšu, tās elkoņa locītavā maksimāli saliecas, virzoties atpakaļ, atbrīvojas. Jo lēnāk skrien, jo mazāk aktīva ir roku darbība un mazāk mainās leņķis elkoņa locītavā;
