Viena diena manā mūžā

Bija kārtējais darbadienas rīts. Pamodos un attapos skaistā, saules pielietā pludmalē. Laiks bija tik jauks un ūdens tik silts, tādēļ nolēmu nopeldēties. Peldoties un ejot biju atklājusi, ka atrodos uz nelielas salas, jo spēju to apiet stundas laikā. Tā bija pilnīga deprivācija. Nebija neviena, kam varētu pajautāt, kur īsti es atrodos. Sāka gribēties ēst tādēļ nolēmu iet uz salas vidu, kur domāju, ka varētu atrast vismaz kādu pazīstamu augli. Pirmais, ko ieraudzīju, ieejot džungļos, bija koka zīme, uz kuras bija zīme , kas visās valodās nozīmē miers, jo to zina katra kultūra. Nodomāju – cik gan pasaule ir globalizējusies, ka pat uz neapdzīvotas salas ir sastopami šādi simboli. Bet turpināju savu ceļu, cerot nezaudēt savu personības identitāti.

Pēc pavisam neilga brīža izdzirdēju smieklus un balsis, taču nesapratu kādā valodā tas ir. Sāku jau apdomāt veidu kā komunicēt ar viņiem. Cerēju, ka viņiem ir līdzīgas vērtības un normas kā mums, jo nevēlējos, nokļūt mežoņu katlā, par kādiem gadījumiem bija dzirdēts. Klusām lavījos uz skaņu pusi.

Tā es stāvēju uz prāmja un māju visiem ar roku un... pamodos. Tas bija bijis tikai sapnis. Un tomēr noskaņojums man bija lielisks un domāju, kādēļ gan arī dzīvē biežāk nevarētu sastapt tik jaukus cilvēkus.