Vietējās pašvaldības līdz 1918 gada 18 novembrim Pašvaldības pēc 1934 gada 15 maija

Izmantojot grāmatu „Pašvaldību darbība un attīstība” došu īsu ieskatu Latvijas pašvaldību vēsturē Kā agrāk tika veidotas pilsētu pašvaldības un to reformu īstenošana Latvijā; kādas izmaiņas notika pirmskara periodā; kā sākās pārmaiņas pašvaldībās pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas.

Realizējot uzraudzības sistēmu, valsts kontrole pārrauga tikai pašvaldību institūciju pieņemto lēmumu tiesiskumu (likumību), kā arī novērtē svarīgāko lēmumu lietderību.

Decentralizētā sistēma dibināta uz angļu municipālās pārvaldes sistēmas pamata. Tai raksturīgs tas, ka pašvaldību līmenī nav centrālās valdības iecelta pārstāvja vai institūcijas, kas kontrolē pašvaldības darbību, un līdz ar to pašvaldībām ir visai liela patstāvība. Tā ir demokrātiskāka.

Pašvaldību dalījums decentralizētajā un uzraudzības sistēmā vienmēr nav stingri izteikts (Vanags 1997).

Pašvaldības var klasificēt pēc pārvaldes līmeņa, kurā tās darbojas, un savukārt pašvaldību sistēmu konkrētā valstī var raksturot ar pašvaldību līmeņu skaitu. Lielākajā daļā valstu pašvaldības darbojas divos teritoriālās pārvaldes līmeņos. Divu un trīs līmeņu pašvaldību sistēmā par pamatlīmeni vienmēr uzskata zemāko (pirmo) – municipalitāšu līmeni.

Terminu „municipalitāte” lieto kā sinonīmu terminam „vietējā pašvaldība”. Otro pašvaldības līmeni parasti veido nākamais augstākais teritoriālās pārvaldes līmenis atbilstoši valsts administratīvi teritoriālajam iedalījumam ( apgabali, grāfistes). Lielākajā daļā attīstītāko valstu pirmā līmeņa pašvaldības nav hierarhiski pakļautas otrā līmeņa pašvaldībām, un pēdējās neveic pamatlīmeņa pašvaldību uzraudzību. Katrs pašvaldības līmenis pilda savas pašvaldības likumos noteiktās funkcijas. Latvijā septiņas republikas pilsētu pašvaldības veic abu līmeņu pašvaldību funkcijas (Vanags 1997).

Līdz 2004.gada nogalei Eiropas hartu ir parakstījusi un ratificējusi 41 valsts no 46 Eiropas Padomē ietilpstošām valstīm (Vanags, Vilka 2005).

Latvijas teritorijā tāpat kā visā pasaulē iedzīvotāju aktivitātes un pašvaldības sākumi meklējami pilsētās.

Jau kopš 13.gadsimta Rīgā un citās Latvijas teritorijas pilsētās augstākā varas institūcija bija rāte. Tā Rīgā rāte darbojās no 1226. līdz 1889.gada. (ar nelieliem pārtraukumiem). Rīgā un citās Latvijas teritorijas pilsētās rāti izveidoja pēc Vācijas pilsētu parauga.

Rāti sākumā ievēlēja pilsoņi, un tās sastāvs vija visai neliels – dažās pilsētās tikai 3 7 locekļi. Ar laiku rātes pašas kooptēja jaunus rātes locekļus (rātskungus) uz visu mūžu. Rātei piederēja visa politiskā un ekonomiskā vara. Tās bieži vien veica ne tikai pašvaldībām raksturīgās funkcijas (pilsētas reprezentācija, starppilsētu līgumu slēgšana, pilsētas amatpersonu ierēdņu iecelšana, saistošo noteikumu izdošana pilsētas iedzīvotājiem, pilsētas nekustamā īpašuma pārvaldīšana, trūkumcietēju, slimnieku un nespējnieku uzturēšana u.c.), bet arī funkcijas, ko šobrīd veic valsts, piemēram, tādas kā sūtņu iecelšana, diplomātiskās sarunas, kara pieteikšana, miera noslēgšana, likumu izdošana, tiesas funkciju veikšana, pilsoņu tiesību piešķiršana, naudas kalšana u.c.

Vēlāk tiesības uz līdzdalību pilsētas pārvaldē ieguva arī ģildes, kas kārtoja ar amatniekiem un tirgotājiem saistītās lietas, aizstāvēja vietējo uzņēmēju intereses.

Pēc 1785.daga Krievijas pilsētu nolikuma Vidzemes un Latgales pilsētās tika izveidotas jaunas pašvaldības institūcijas – Vispārējā dome un Sešlocekļu dome ar ierobežotu pilnvaru laiku. Bet jau 1797.gadā Vidzemes pilsētās atjaunoja veco sistēmu.