Vilis Lācis - Zvejnieka dēls

Šis romāns man ļoti patika un bija to viegli lasīt, jo tas mani burtiski aizrāva līdzi – tas tapa izlasīts trijās dienās. Gandarījums bija liels, jo romānu varoņu piedzīvotās emocijas un notikumi likās notiekam tieši ar mani, un tieši šīs emocijas un notikumi stipri ietekmēja mani – visi Sārtaputna, Oskara, Anitas un citu personāžu pārdzīvojumi turpmākās pāris dienas vēl skanēja manā galvā un iespaidoja visu, ko es darīju – vai tā būtu rīkojies Oskars, ko Fredis par to domātu, cik nicinoši par to Garoza izturētos un tā tālāk.

Pat nesakot priekšā, uzreiz pēc pāris pirmajām nodaļām tapa skaidrs, ka Oskars Kļava ir galvenais tēls. Man ļoti patika, kā autors tekstā parādīja Oskara rakstura īpašības – nevis tā tieši tekstā ierakstot „gudrs”, „inteliģents”, „noslēgts” un tml., bet gan parādot tās kontekstā jeb izceļot tās ar paša Oskara darbiem, un turklāt nevis vienā vai divās rindkopās, bet gan visas grāmatas garumā, jo, sākot lasīt grāmatu, pašā sākumā jau radās kaut kāds iespaids par Oskaru, un tikai turpinot un turpinot lasīt šis iespaids arvien vairāk izkristalizējas – tapa arvien skaidrākas Oskara rakstura īpašības. Nepārstājot šķirt lappusi pēc lappuses, atklājās vai, pareizāk sakot, nemainījās uzskats par Oskara būtību un cilvēcīgumu, jo katra lappuse tā kā papildināja iepriekšējo, un katra nākamā manus uzskatus un domas par Oskara raksturu nostiprināja tāpat kā katra aiznākamā.

„Viņa vienkāršība, viņa tīri fiziskajam spēkam cauri varēja manīt personību, nesatricināmu garīgu spēku. Viņš bija cienījams sāncensis katram vīram...arī cīņā par sievieti.”

Ja runājam par Oskara rakstura īpašībām, man patika Oskara īpašība komunicēt un būt draugos ar visiem, ar kuriem viņš satikās, un, ja viņam bija izvēle – draugs vai ienaidnieks, Oskars labprāt izvēlējās draugu. Tieši šajā vietā es sevī saskatīju nelielu Oskaru, jo es varētu teikt, ka šī rakstura īpašība pa lielai daļai piemīt arī man. Oskaram tāpat kā man labāk patika būt pa draugam, nekā nevienam neizprotamu principu pēc ķildoties un naidoties.

Vispār Oskars bija ļoti nosvērts un mierīgas dabas cilvēks. Viņam piemita arī liela koncentrēšanās spēja, jo, ja viņš kaut ko iesāka, tad arī pabeidza, un vēl vērts pieminēt to, ka viņš ļoti iedziļinājās un iegrima tajā darbā, ko tanī brīdī darīja, tālab viņa paveiktajam darbam ir gan kvalitāte, gan arī kvantitāte.

Kopumā ņemot, Oskara dzīve Zvīņu ciemā nebija viegla, it īpaši spēka gadi, jo liktenis viņa ceļā sagādāja visdažādākās likstas un nelaimes, turklāt piedevām neizpalika arī Teodora un Garozas artavas, kas Oskaram radīja tikai liekas bēdās un galvassāpēs. Bija arī atsevišķs gadījums ar Robertu un Zālīšu Zentu, kas Oskaram nenodarīja fiziskas sāpes, bet gan emocionālas jebšu sirdssāpes. Starp citu, tieši šī bija vienīgā vieta visā grāmatā, kur Oskars ļāva vaļu dusmām un niknumam uz savu brāli, nevis kā parasti emocijas noslēpdams sevī. Šo nodaļu bija grūti lasīt, jo visu laiku vilkās kamols kaklā un bija skumji ap sirdi gan par Zentu, gan par Oskaru, gan par sevi, jo likās, ka tu pats esi iesaistīts šajā incidentā, kā arī visos pārējos, kas norisinājās šajā grāmatā, jo grāmata kopumā bija ļoti emocionāla un aizraujoša.