"Vilkaču mantiniece"

Tad Alīna un Andrejs iemīlās viens otrā, taču viņi to viens otram neatklāj, Andrejam paredzēts precēties ar Zīlīšu Ievu, viņus saprecināt sarunājuši abu ģimeņu vecāki, taču tad Andrejam būtu jājiet par „Iegādni”, tomēr viņš to nevēlas. Tad nu viņš iekšēji tiek tik tālu plosīts, ka kādu nakti neiztur, un dusmu pārņemts metas lejā uz „Vilkaču” ezeru, kur Alīna kaila peldās, viņš ieņem galvā domu, ka viņš Alīnu nonāvēs, un tad visas viņa ģimenes neražas beigsies, tomēr kad viņš viņu tur savās rokās, viņš nespēj pretoties un viņi viens otram atdodas.

Vēlāk Alīnai piedzimst bērns laimes krekliņā, tomēr Andrejs zinādams ka tas ir viņa bērns, nolemj slēpties un apprecēt Ievu, lai pagasta ļaudis neuzskatītu viņu par Alīnas bērna tēvu.

Abu ģimeņu starpā iekarst īsts strīds bišu dēļ, kad „Vilkaču” bišu saime apmetas „Dievlodziņu” liepā, tad nākamajā naktī, vecais Dievlodziņš mēģinādams izdedzināt bites, nodedzina gan „Dievlodziņus”, gan „Vilkačus”, atstādams dzīvu tikai „Vilkaču” pirtiņu.

Andreja māte atļauj viņam darīt, ko viņa sirds vēlas: “Dari, dēls, ko esi apņēmies un ko tava sirds tev liek. Dieva rīkste netaupa nevienu, kas grib aizliegt savu asini. Dievlodziņu vīri gan ir bijuši paštaisni, bet tiem nekad nav trūcis goda prāta.”

Viņš apprec Alīnu un sāk visu no jauna.

Romānā atklājas tas, ka cilvēkam nekad nav paticis tas, ka kādam iet labāk nekā viņam. Šeit tiek izteikti parādīta cilvēka skaudība, tomēr tā nav romāna galvenā būtība, galvenais romānā ir mīlestība, kurai ceļā stājas vairāku paaudžu naids starp šo divu mīlnieku ģimenēm.