Ievads
Par Vīnes klasiķiem dēvē Jozefu Haidnu, Volfganu Amadeju Mocartu un Ludvigu van Bēthovenu. Tie nedzīvoja vienā laikā, nebija īpaši savstarpēji pazīstami, toties viņi visi kādu laiku uzturējās Vīnē, vai tās tuvumā komponējot savus labākos darbus, kas joprojām priecē mūs mūsdienās, vai vienkārši izklaidēja publiku ar savu ģenialitāti.
Operas teātra dzīve 18.gs. bija daudzpusīga un bagāta, dažādo novirzienu cīņa operas žanrā dažādās zemēs bija savdabīgs šķiru cīņas atspoguļojums. Jau 18.gs. pirmajā pusē itāliešu opera seria sāka pagrimt. Opera pārvērtās par vokālās mākslas meistaru sacensību, tomēr bija komponisti, kas savās operās šo krīzi centās pārvarēt (piemēram, Hendelis, bet īpaši - Gluks).
Pretstatā opera seria demokrātiskās aprindas izvirzīja opera buffa, kam raksturīga laikmetīga sadzīves tematika, nacionāli tautiska mūzika, reālistiskas tendences un patiesīgums tipisku tēlu atveidojumā. 18.gs. itāliešu opera buffa attīstību noslēdza komponists Čimoroza (1749. - 1801.), kurš ir populārās operas "Slepenās laulības" autors.
Francijā galma aristokrātu gaume un prasības atspoguļojās operas virzienā, ko sauca par "lirisko traģēdiju", ko jau 17.gs. bija radījis lielais franču komponists Lulli (1632. - 1687.). Patiesībā pēc Lulli nāves franču liriskā traģēdija degradējās.
Lielākais 18.gs. operas reformators bija Gluks, kurš nonāca līdz jaunajai - klasiskajai - muzikālajai traģēdijai. Gluks prasīja, lai opera būtu vienkārša un dabiska, mūzikai operā jāizteic varoņu izjūtas, kaislības un pārdzīvojumi, pie kam mūzikai jāpakļaujas drāmai. Blakus Glukam Mocarts bija lielākais 18.gs. operas reformators, bet, ja Gluks tiecās pakļaut mūziku dramatiskajai darbībai, tad Mocarta uzskats bija tieši pretējs - operā galvenā ir mūzika.
18.gs. vairākās zemēs noritēja jaunu instrumentālās mūzikas žanru un formu veidošanās process. Šie žanri un formas nobrieda un sasniedza savu virsotni tā saucamajā "Vīnes klasiskajā skolā" - Haidna, Mocarta un Bēthovena daiļradē. Agrāk monumentālajā žanrā valdīja oratorija, mesa un opera, bet tagad blakus operai lielu nozīmi sāka iegūt simfonija.
18.gs. progresīvā māksla aicināja uz prāta hegemoniju, uz cīņu ar dažāda veida māņticību, ko izplatīja baznīca. Šīs idejas kopā ar gaišu optimismu un augstu humānismu veidoja Vīnes klasiķu daiļrades saturu. Visumā Vīnes klasiķu mūzikas pamatā ir homofoni harmoniska domāšana, kas apvienojas ar polifonisku attīstību. Mocarta polifoniskā meistarība pieder pie augstākajiem sasniegumiem šajā jomā.
Jozefs Haidns dzimis 1732. gada 1. aprīlī Austrijā Roravas ciemā. Viņa vecāki ļoti mīlēja mūziku, viņiem bija arī muzikālas dotības, tā kā Jozefs jau no bērnības bija ciešā saskarē ar mūziku. Zēns arī bija apdāvināts un viņam bija ļoti laba balss. Vīnes komponists un kapelmeistars Georgs Reiters, ievērojis Jozefa Haidna neparasti skaisto soprānu un izteikto muzikalitāti, aizveda zēnu sev līdzi uz Vīni, kur viņš sāka dziedāt Sv. Stefana katedrāles korī. Koris prasīja daudz laika un pūļu, mācībām Haidnam atlika maz laika. Haidns jau tajā laikā izjuta vēlmi komponēt, bet kora vadītājs Reiters zēna pirmajiem kompozīcijas mēģinājumiem neveltīja gandrīz nekādu uzmanību. Deviņu gadu laikā Jozefs Haidns saņēma divas kompozīcijas teorijas stundas.
Liela nozīme Haidna radošajā izaugsmē bija Vīnes mūzikas dzīvei, itāliešu operai un instrumentālajai mūzikai. Ar savu aso prātu un ģeniālo uztveri jauneklis uztvēra mūziku un analizēja to, pārvērsdams šos muzikālos iespaidus par lielu, ģēnija apdvestu mākslu.
Kad kora zēni sasniedza vecumu, kurā iestājas balss lūzums, viņus no kora atlaida. Šāds liktenis piemeklēja arī Haidnu. Gadi, kas sekoja atlaišanai no kora, bija smags pārbaudījums. Darbu bija grūti atrast. Ar visiem saviem talantiem Haidnam neizdevās dabūt pat ērģelnieka vietu kādā baznīciņā. Šīs neveiksmes pamudināja Haidnu atgriezties Vīnē, kur viņš bija spiests pasniegt privātstundas par smieklīgi zemu samaksu. Šai laikā Haidns daudz mācījās gan dažādu instrumentu spēli, gan kompozīcijas mākslu, pētīja un analizēja citu komponistu darbus un komponēja arī pats. Lielu iespaidu uz Jozefu Haidnu atstāja Filipa Emanuela Baha darbi un galvenokārt viņa klavieru sonātes; F. E. Baha ietekme manāma daudzos Jozefa Haidna agrīnajos darbos.
Vēlme apgūt kompozīcijas mākslu nedeva mieru un, tā kā Jozefam nebija naudas studijām, viņš iestājās itāliešu komponista, dziedātāja un pedagoga Nikolo Porporas dienestā, kur izpildīja ne tikai pavadītāja pienākumus, bet arī kalpoja sulaiņa vietā. Strādādams pie itālieša, Haidns papildināja savas zināšanas kontrapunktā un ģenerālbasā.
Pirmie Haidna darbi bija apmēram 20 kvarteti - viņa pirmie darbi instrumentālās kamermūzikas žanrā. 1759.gadā čehu grāfs Maksimiliāns Morcins pieņēma Jozefu Haidnu darbā par kapelmeistaru savā namā. Pirmā kapela, kas atradās Haidna pakļautībā, sastāvēja no 12 cilvēkiem. Šeit tapa komponista pirmās simfonijas. Pēc diviem gadiem no darba Morcina namā Jozefs Haidns pāriet dienestā pie firsta Paula Antona Esterhāzi, kur nostrādā 30 gadus. Šeit Haidnam bija ļoti daudz darba, bet tomēr viņš prata atlicināt laiku arī komponēšanai. Pēc Antona Esterhāzi nāves Haidns nonāca firsta Nikolaja Esterhāzi pakļautībā. Kalpošana despotiskajam Nikolajam Esterhāzi bija daudz smagāka, brīžiem pat pazemojoša, arī laulības dzīve nenesa gaidīto laimi. 18.gs. 70-ajos gados sacerētajā mūzikā bieži atspoguļojas komponista dvēseles pārdzīvojumi, tos caurauž skumjas, pat traģiskas noskaņas.
18.gs. 80-ajos gados Haidna kompozīcijas sasniedza stila tīrību, pilnīgu briedumu un meistarību. Šajā gadu desmitā sākās Haidna un Mocarta - šo divu ģēniju - draudzība. Viņu savstarpējā ietekme, kaut arī neliela, nevar palikt nepamanīta.
18.gs. 90-ajos gados sākās Haidna koncertceļojumi uz Angliju. Atceļā no pirmā ceļojuma, kas bija ildzis pusotru gadu, Haidns Bonnā sastapās ar jauno Ludvigu van Bēthovenu. Pēc šīs tikšanās Bēthovens nolēma doties uz Vīni, lai kļūtu par Haidna skolnieku, tomēr Haidns nevarēja pilnībā apmierināt Bēthovena vēlmi, jo gatavojās otrajam ceļojumam uz Angliju. Arī šis ceļojums ilga pusotru gadu. Šo ceļojumu rezultāts bija Haidna profesionālā un morālā izaugsme, popularitātes paaugstināšanās un simfoniju sērija, kas sastāvēja no 12 simfonijām un saucās "Londonas simfonijas".
Londonā Haidns bija dzirdējis Hendeļa oratorijas, kas atstāja uz viņu lielu iespaidu. Lielākie skaņdarbi, kas noslēdza Haidna darbību, bija oratorijas "Pasaules radīšana" (1799.) un "Gadalaiki" (1801.), tomēr Hendeļa ietekme tajās nav manāma.
Pēdējo septiņu savas dzīves gadu laikā Haidns nekomponēja neko. Iespējams, ka tam par iemeslu bija apstāklis, ka Haidns bija tipisks 18. gadsimta pārstāvis, viņš nespēja izprast franču revolūciju un tautu atbrīvošanās kustību, ko bija izraisījuši Napoleona kari. Haidns šos notikumus uztvēra kā bojā eju, tie viņu biedēja. 1809. gada 31. maijā komponists mira.
1791. gadā, kad Haidnam bija jau turpat 60 gadu, nomira vecais firsts Esterhāzi. Viņa mantinieks, kas īpaši nemīlēja mūziku, atlaida kapelu. Tomēr arī viņam glaimoja, ka slavenais komponists skaitās par viņa kapelmeistaru. Tādēļ jaunais Esterhāzi bija spiests piešķirt Haidnam tādu pensiju, lai "viņa kalps" nemeklētu darbu citur.
Haidns bija laimīgs. Beidzot viņš bija brīvs un neatkarīgs. Viņš pieņēma piedāvājumu braukt koncertēt uz Angliju.
Haidns Angliju apmeklēja divas reizes. Šais gados komponists uzrakstīja savas slavenās "Londonas simfonijas". Viņa talants sasniedza vislielāko uzplaukumu. Dziļāk un izteiksmīgāk skanēja viņa mūzika, tās saturs kļuva nopietnāks, orķestra krāsas - bagātākas un daudzveidīgākas.
Kaut gan Haidns bija ļoti aizņemts, viņš tomēr atrada laiku, lai noklausītos daudz jaunas mūzikas. Sevišķi dziļi viņu ietekmēja viņa vecākā laikabiedra vācu komponista Hendeļa oratorijas.
Hendeļa mūzikas iespaids bija tik dziļš, ka atgriezies Vīnē, Haidns uzrakstīja divas oratorijas - "Pasaules radīšana" un "Gadalaiki". Neilgi pirms tam, atceļā no Londonas braukdams cauri Bonnai, Haidns iepazinās ar jauno Bēthovenu. Atgriezies Vīnē, viņš mācīja Bēthovenam kompozīciju. Šīs tikšanās un sarunas kļuva it kā par stafeti, ko Haidns nodeva nākamajam diženajam komponistam.
Sava mūža pēdējos gadus komponists pavadīja Vīnes nomalē, nelielā namiņā. Kluso, vientuļo mājokli apmeklēja komponista talanta cienītāji. Sarunās tika skarta pagātne. Sevišķi labprāt Haidns atcerējās savu jaunību - smagu, ne vien darba, bet arī drosmīgu, neatlaidīgu meklējumu pilnu.
Ludvigs van Bēthovens dzimis 1770.gada decembrī. Bēthovena bērnība ir pilna dažādu traģisku, bet tomēr arī jauku un patīkamu atmiņu. Galvenā problēma ir godkārīgais tēvs alkoholiķis, kurš dusmu uzplūdos var būt ļoti ass pret savu bērnu. Tomēr mātes mīlestība ir kā atspaids šajos grūtajos brīžos. Vēl kāds traģisks pavērsiens Bēthovena bērnībā ir mīļotā vectēva Dodas zaudējums. Vēlāk Bēthovens pazaudē dzirdi, kas viņam kā mūziķim ir ļoti smags trieciens.
Ludviga van Bēthovena ģēnijs ļoti atšķīrās no Mocarta ģēnija. Mocarts bija brīnumbērns, Dieva dāvana, turpretī Bēthovens - bakurētainais "spaniols", atstumtais vientuļnieks, kas dusmīgs uz visu pasauli. Van Bēthovena ģēnijs bija dēmons, bet Mocarta - eņģelis.
Trīspadsmit gadu vecumā Ludvigs kļūst par galma mūziķi, viņš spēlē čembalo. 25 gadu vecumā Ludvigs saprot, ka neizturamajām galvassāpēm, kas viņam ik pa laikam uznāk, ir sakars ar ausīm. Reiz, spēlējot koncertā, viņa dzirde uz mirkli pazūd - Bēthovens nespēj saprast, kādēļ tā notiek, un viņu pārņem izmisums. Tomēr tieši pateicoties savai īpatnējajai dzirdei Ludvigs van Bēthovens uztvēra apkārtējās pasaules melodijas un skaņas un vēlāk tās izmantoja savā mūzikā.
Ludviga van Bēthonvena darbi ne vienmēr bijuši tik populāri un slaveni kā šodien. Viņa pirmo darbu, kurā viņš bija ielicis visu savu dvēseli - klavieru trio do minorā - noliedza pat vienmēr iejūtīgais Haidns.
Bēthovens savā mūžā bija mīlējis tikai vienu sievieti, ar kuru viņam tā arī nebija lemts būt kopā, lai gan mīlestība bija abpusēja. Pēc sava brāļa Kārļa nāves viņš pieņēma audzināšanā viņa dēlu mazo Kārli; arī šis pasākums prasīja daudz laika un pūļu. Šai laikā Bēthovenam nebija pietiekami daudz naudas, jo izdevēji baidījās palikt zaudētājos, pērkot sarežģītos Bēthovena darbus. Pieņemdams Kārli, Bēthovens bija cerējis atvieglot savu vientulību, bet ieguva gandrīz ienaidnieku. Zēns bija tukšs un vieglprātīgs, arī liels liekulis un tādējādi sagādāja Bēthovenam ne mazums raižu.
Savu slikto dzirdi apkarot Bēthovens centās ar dažādu klausāmo caurulīšu palīdzību, bet efekts bija visai apšaubāms. Viņa draugiem tās vajadzēja lietot ar vislielāko piesardzību, lai nepārkairinātu komponista dzirdi, kas bija galīgi sabojāta elektriskā vibrācijas aparāta neveiksmīgās lietošanas dēļ.
Lai gan mūža beigās Bēthovena dzīvi aptumšoja neskaitāmas fiziskas un garīgas ciešanas, bija kāda lieta, kas to padarīja gaišāku - viņa popularitāte bija augusi. Koncertos viņa sacerējumus atskaņoja biežāk kā agrāk un pēdējos koncertus, kas bija arī grūtākie, uzņēma ar gavilēm.
Kurlums, acu, kuņģa un aknu slimības lika 50 gadus vecajam Bēthovenam izskatīties pēc veca vīra par spīti vēl jo projām staltajai stājai. 1825.gadā Bēthovens saslima ar zarnu iekaisumu, pēc tam sākās aknu ciroze, kam sekoja tūska, un visas šīs slimības divu gadu laikā noveda komponistu kapā. Viņš mirst 1827. gadā.
1824.gadā radās “Svinīgā mesa” – garīga satura kora skaņdarbs latīņu valodā. Tulīt pēc mesas radās grandiozākais sacerējums – 9.simfonija (pēdējā). Komponists orķestrim papildus pievienoja solostus un kori. Mūža beigās Bēthovens palika uzticīgs saviem jaunības ideāliem. Simfonijas finālā skan vardi no F. Šillera odas “Priekam”:
Līksme, dievu kvēle skaistā,
Elizejas saules stars.
Simfonijas beigās diženā mūzika, kas atgādina himnu, aicina visas pasaules tautas apvienoties, tiekties pēc laimes un prieka.
Savas dzīves beigās Bēthovens kļuva kurls. Bēthovena pēdējie skaņdarbi bija kvarteti, kam ir neparasts veidojums un, kas ir sarežģīti ieceres ziņā. Tikai retais no Bēthovena laikabiedriem spēja šos skaņdarbus saprast.
Dzīves pēdējos gados Bēthovens smagi slimoja ar nierēm. Četrreiz tika izdarīta operācija, taču nekas veirs nelīdzēja. Dižais komponists mira, kad pie viņa nebija neviena no piederīgajiem. Viņu pēdēja gaitā pavadīja desmitiem tūkstošu liels ļaužu pūlis. Bēthovens apbedīts Vīnes kapsētā. Nams Bonnā, kur viņš dzimis, pārvērsts muzejā.
Volfgangs Amadejs Mocarts ir dzimis 1756. gada 27. janvārī Vācijā, Zalcburgā. Viņa vecāki - tēvs Zalcburgas arhibīskapa Šratenbaha galma mūziķis Leopolds Mocarts un māte Anna Marija Mocarte - ļoti uztraucās par jaundzimušā mazā Volfganga dzīvību, jo jau pieci Annas Marijas bērni bija miruši. Volfgangs tomēr izdzīvoja un nu viņi bija divi - Volfgangs un viņa māsa Marija Anna, kas bija gandrīz piecus gadus vecāka par brāli un jau vingrinājās klavierspēlē.
Leopolds Mocarts, aplūkojis savu jaundzimušo dēlu, piezīmēja, ka viņam esot mūziķa pirksti. Jau no agras bērnības Volfgangam bija asa un vērīga dzirde, viņš iemīlēja mūziku vēl pirms zināja, kas tā tāda ir. Viņš dziedāja vēl pirms iemācījās runāt.
Liela nozīme Volfganga Mocarta tapšanā par mūziķi bija viņa tēvam Leopoldam. Viņš gan bija godkārīgs un mantkārīgs, bet tādi bija gandrīz visi tā laika mūziķi - darbavietas valdnieku un magnātu galmos bija viņu vienīgais, starp citu - skopais, ienākumu avots; protams, ka viņi uztraucās par savām vietām. Taču Leopolds Mocarts rūpējās ne vien par dēla ienākumiem, bet, vispirms un visvairāk par viņa muzikālo izglītību, kas pamazām kļuva arvien plašāka. Volfganga tēvs bija ne vien komponists un daudzējāda ziņā ievērojams teorētiķis, bet arī lielisks, talantīgs pedagogs. Augsburgas grāmatsējēja dēls Leopolds Mocarts bija Volfganga Amadeja Mocarta pirmais audzinātājs un skolotājs. Viņš bija arī pirmais komponists, kura manieri Volfgangs sāka atdarināt. Tēva prieks nebija aprakstāms, kad viņš pamanīja trīs gadus vecā Volfganga patieso interesi par mūziku. Viņš sāka mācīt savam dēlam klavesīna spēli. Trīs reizes nedēļā pa stundai mazais Volfgangs mācījās gammas kā citi mazuļi mācās alfabētu. Kad Leopolda Mocarta dēlam bija četri gadi, viņš sacerēja savu pirmo koncertu klavesīnam. Šāds formulējums, protams, ir par skaļu bērna pirmajam mēģinājumam, bet tā viņš to nosauca un tai mirklī Leopolds Mocarts saprata, ka Dievs viņam ir sūtījis brīnumu.
Volfgangam bija seši gadi, kad tēvs veda viņu un viņa māsu uz Vīni, lai stādītu priekšā galmam. Visi, ieskaitot ķeizarieni Mariju Terēziju, bija sajūsmā. Marija Terēzija, lai gan nopietna un stingras dabas sieviete, tomēr bija laba un mīloša māte, viņu savaldzināja ne tikai mazā Mocarta spēle, bet arī viņa neviltotā sirsnība. Šīs jūtas bija abpusējas. Visā Vīnē un arī ārpus tās runāja par to, ka Volfgangs Mocarts sēdējis klēpī ķeizarienei un viņa ļāvusi sevi noskūpstīt.
Sešu gadu vecumā Mocarts jau izpildīja virtuozus un sarežģītus skaņdarbus. Tā kā apkārtējie nebeidza apbrīnot zēna dotības, tēvs nolēma Volfgangu kopā ar viņa māsu vest ceļojumā. Kamēr Mocarts pilnveidoja savu talantu, viņa ģimene veica dažādus braucienus pa Eiropu, kuru laikā viņš tika izrādīts kā brīnumbērns. Braucieni sākās ar izrādi 1762. gadā Bavārijas galmā, Minhenē. Tajā pašā gadā tam sekoja izrādes Vīnē un Prāgā Svētās Romas impērijas galmos. Šis koncertceļojums bija triumfāls un ieilga trīs ar pusi gadu garumā. Mocarts uzstājās Minhenes, Manheimas, Parīzes, Londonas, Hāgas galmos, atkal Parīzē un atgriezās mājās ar koncertiem Cīrihē, Donauešingenē un Minhenē. Mazais virtuozs spēlēja sarežģītus skaņdarbus gan uz klavesīna, gan uz vijoles un ērģelēm. Lai uzjautrinātos, klausītāji lika zēnam spēlēt uz taustiņiem, kas bija apklāti ar lakatu vai arī izpildīt sarežģītas pasāžas ar vienu pirkstu. Šī ceļojuma laikā Mocarts sastapa vairākus izcilus mūziķus un iepazīstināja viņus ar citu komponistu darbiem. Īpaši svarīga ietekme bija Johanam Kristianam Baham, ar kuru Mocarts iepazinās Londonā 1764-65. gadā. 1767. gada beigās ģimene vēlreiz devās uz Vīni un palika tur līdz 1768. gada decembrim. Šī ceļojuma beigās Mocarts saslima ar bakām, bet viņa tēvs atteicās viņu potēt, uzskatot, ka tā būs "Dieva griba", vai zēnam dzīvot vai mirt.
Parīzē Volfgangs uzrakstīja savas pirmās sonātes vijolei un klavierēm, bet Londonā - simfonijas. Pēc atgriešanās Zalcburgā, tēvs turpināja mācīt zēnam kompozīciju, līdztekus tam, Volfgangs apguva arī aritmētiku, vēsturi, ģeogrāfiju un valodas. 13 gadu vecumā Mocarts sarakstīja savu pirmo operu.
Gadu pavadījuši Zalcburgā, sekoja trīs ceļojumi uz Itāliju. Šoreiz ceļojumā Mocarts devās tikai ar tēvu, atstājot Volfganga māti un māsu mājās. Pirmais ceļojums notika no 1769. gada decembra līdz 1771. gada martam, otrais - no 1771. gada augusta līdz decembrim, un trešais - no 1772. gada oktobra līdz 1773. gada martam. Pirmais ceļojums bija līdzīgs iepriekšējiem braucieniem. Tajā ar nolūku tika izrādītas Mocarta, tagad nu jau kā pusaudža un strauji nobriestoša mākslinieka un komponista, dotības. Mocarts Boloņā iepazinās ar Džuzepi Batistu Martini, un tika pieņemts kā slavenās "Accademia Filarmonica" loceklis. Itālijā pavadītajā laikā jaunais komponists ievērojami paplašināja savas zināšanas un guva izcilus panākumus. Itāliešus arī pārsteidza Volfganga neticami smalkā dzirde un ģeniāla atmiņa. Romā, noklausījies Siksta kapelā daudzbalsīgu kora skaņdarbu "Mizerere", Mozarts to iegaumēja un, pārnācis mājās, to precīzi pierakstīja. Viņš vēlreiz atgriezās, lai pēc tam izlabotu mazsvarīgas kļūdas. Šis skaņdarbs bija baznīcas īpašums un par nošu iznešanu no kapelas draudēja bargs sods, bet Mocarts nebija notis ne iznesis, ne parrakstījis, viņš tās bija iegaumējis!
Milānā Mocarts operteātrim uzrakstīja operu "Mitridate Rè di Ponto" (1770. gadā). Šī opera tika izrādīta ar lieliem panākumiem un līdz ar to sekoja vairāki operas pasūtījumi. Volfgangs un viņa tēvs divreiz atgriezās Milānā no Zalcburgas, lai sacerētu un noskatītos pirmizrādes operām "Ascanio Alba" (1771. gadā) un "Lucio Silla" (1772. gadā).
Pēdējajā braucienā uz Itāliju Mocarts uzrakstīja savu pirmo solo kantāti "Exsultate, jubilate", K. 165, kura vēl joprojām ir plaši pazīstama.
Šai laikā Volfgangs jau komponēja. Viņš prata visus iespējamos spēles trikus, improvizāciju un varēja mierīgi spēlēt ar apsegtiem taustiņiem. Kā jau augstāk minēts, Leopolds Mocarts bija pirmais komponists, kura manieri Volfgangs sāka atdarināt, taču diezgan drīz viņi apmainījās lomām un tēvs nokļuva dēla ietekmē, jo Volfganga spilgtā radošā individualitāte izpaudās neparasti agri.
Jāpiezīmē, ka Mocarts alkaini uzņēma sevī ne vien mūziku, bet arī literatūru un citus mākslas veidus, arī matemātika viņam labi padevās. Pat dziedāšanas māku pie izcilā kastrāta Mancuoli viņš apguva ar patiesu prieku un sajūsmu, kaut gan saprata, ka pats nekad nespēs labi dziedāt.
Mūzikas vēsturei nav zināms otrs tik agras visu veidu profesionālo iemaņu apguves piemērs. Jau gluži agrā bērnībā Mocarts bija tik ģeniāls, ka šī ģenialitāte brīžiem varēja šķist pat biedējoša, reizēm viņa māte klusībā vēlējās, lai viņas vienīgais dēls labāk būtu parasts bērns ar cilvēcisku bērnību nevis mazs, visu apbrīnots un apskausts ģēnijs. Pusaudža gados Volfgangs Amadejs viņam vien piemītošajā stilā komponēja operas, orķestra darbus, stīgu, taustiņinstrumentu un vokālus sacerējumus, diriģēja un spēlēja daudzus instrumentus. Izcilākā klavesīnista un ērģelnieka slava Eiropā nebija nepelnīta. Lielais Mocarta priekštecis Haidns zvērēja Volfganga tēvam "kā godīgs cilvēks Dieva priekšā', ka jauneklis, kas pazemīgi dēvē sevi par viņa skolnieku, ir diženākais komponists pasaulē.
Laika gaitā Mocarta mūzika arvien vairāk atbrīvojās no ietekmēm un kļuva oriģinālāka. Viņa darbi bija oriģināli, spēcīgi, to uzbūve - sarežģīta, reizēm pat tik sarežģīta, ka publika nespēja viņa mūziku pieņemt un izturējās pret to rezervēti, muzikanti un dziedātāji teica, ka šo mūziku neesot iespējams ne spēlēt, ne dziedāt, bet tas gan bija izskaidrojams tikai ar viņu zemo profesionalitāti, jo Mocarts pats spēlēja daudzus instrumentus un zināja, kā jābūt komponētai mūzikai, lai to varētu spēlēt. Neskatoties uz to, ka Mocarta darbi kļuva aizvien labāki, publikas interese par viņu noplaka, jo lielākā daļa ietekmīgo cilvēku no mūzikas neko nesaprata, mūziķi un komponisti, kuri nebija ne uz pusi tik ģeniāli, no viņa baidījās un, visbeidzot - viņš taču vairs nebija brīnumbērns. Tā nu sanāca, ka Mocarta dzīves pēdējos gadus arvien vairāk aptumšoja trūkums, intrigas un pazemojumi. Arvien grūtāk kļuva uzturēt sievu un bērnu, samaksāt par dzīvokli, censties izkļūt no parādiem un visā šajā stresa atmosfērā vēl komponēt mūziku. Mocartam reizēm nācās pārvarēt sevi, lai uzrakstītu jautru un vieglu mūziku, kas tika no viņa prasīta, bet viņš tika ar to galā. Patiesībā mūzikas rakstīšana bija vienīgais, kas palīdzēja Mocartam izdzīvot un reizēm pat justies laimīgam, jo skumjā ikdiena neko labu nesolīja. Viņa sieva atkal bija stāvoklī, lai gan jau daudzi viņu bērni bija miruši neilgi pirms dzimšanas un arī Konstances pašas veselības stāvoklis sagādāja nopietnas bažas, piedevām Volfgangs nebija īsti pārliecināts, ka bērns, ko viņa gaida, patiešām ir viņa. To viņš tā arī nenoskaidroja, bet šis bērns piedzima dzīvs un vesels un bija otrais Mocartu bērns, kurš izdzīvoja. Viens no Volfganga Amadeja Mocarta pēdējiem darbiem bija opera "Burvju flauta" ar kuras palīdzību viņš vairoja ķeizara Jozefa II simpātijas. Tam bija arī sava tumšā puse - tas viesa patiesu nemieru Mocarta skauģos, īpaši ķeizarvalsts pirmajā mūziķī Saljēri.
Mocarts bija pārliecināts kristietis, lai gan bija masonu ložas biedrs. 1791. gada astoņpadsmitajā novembrī Mocarts Vīnes ložā diriģēja "Mazo masonu kantāti", ko bija sarakstījis par godu ložas jaunā tempļa atklāšanai. Tā bija Mocarta pēdējā uzstāšanās. Pēc pusdienām pie Saljēri Mocartam kļuva ļoti slikti un divdesmitajā novembrī viņš bija spiests likties gultā, kur nogulēja līdz ceturtajam decembrim, kas arī bija viņa dzīves pēdējā diena. Naktī uz piekto decembri Mocarts mira. Viņu apglabāja Sv. Marka kapsētā lielā steigā saskaņā ar trešās šķiras bēru ceremoniju - iemetot lielā kopējā kapā, kur glabāja klaidoņu un pašnāvnieku līķus. Mocarta slimības laikā ārsti uzstādīja visfantastiskākās diagnozes, kas runāja pretī cita citai. Nedēļu pēc komponista nāves presē parādījās ziņas, ka viņš noindēts. Ļaudis runāja, ka šajā noziegumā vainīgs Saljēri, arī pats Mocarts pirms nāves centās par to pārliecināt ārstus un savus tuviniekus, taču tad viņam neviens neticēja. Saskaņā ar Bēthovena sarunu burtnīcu publicētajām piezīmēm 1823. - 1894. gadā Saljēri pats atzinies draugiem izdarītajā noziegumā. Līdz pat pēdējam laikam Saljēri uzskatīja par garīgi slimu un viņa atzīšanos - par vājprātīgā murgiem. Taču tikai pēdējos desmit gados vien visas pasaules medicīnas žurnāli ievietojuši vairākus desmitus rakstu, kuros konstatēts, ka, spriežot pēc laikabiedru izteikumos minētajiem neilgās slimības simptomiem, Mocarts noindēts ar sublimātu.
