Vispārējs raksturojums

Likuma krājuma pamatā tika liktas vecās paražu tiesības, šumēru tiesu prakse un jaunās normas. Likuma panti neaptver pilnīgi visas dzīves sfēras un ir pārāk kategoriski. Likumu teksts ir sastādīts kazuistiskā formā. Tie nesatur vispārējus principus, nav izklāsta sistēmas, taču loģikas klātbūtne nav apstrīdama. Hamurabi likumi atšķirībā no citām austrumu kodifikācijām nesatur reliģiozus un moralizējošus elementus . Kā arī šeit trūkst pārkāpumu pret valsti, slepkavību pamatveidu uzskaitījums. Acīmredzot, sodi par šāda veida noziegumiem praksē jau bija tik pierasti, ka Hamurabi neuzskatīja par svarīgu runāt par tiem savā kodeksā .

Ar savu kodifikāciju Hamurabi centās nostiprināt valstī sabiedrības stabilitāti, kuras lielāko daļu veidotu mazie un vidējie vergturi. Šis ir pirmais

pazīstamais likumu krājums, kurš deva izpratni par vergturu iekārtu un privātīpašumu. Likumos manāma ģints iekārtas ietekme, kas parādās bargajos sodos, taliona principa saglabāšanā, ordāliju pielietošanā .

Hamurabi valdīšanas laikā privātīpašums sasniedza augstāko attīstības pakāpi. Senbabilonijā eksistēja dažādu veidu zemes īpašums: cara, tempļu, kopienas un privātās zemes. Cara un tempļu saimniecības pārvaldīja pats cars, un tās bija svarīgākie ienākumu avoti. Cara zemi bija iespējams arī paņemt lietošanā. Privātais zemes īpašums bija atšķirīgs pēc apjoma, lielie zemes īpašnieki izmantoja vergu darbu un algoto strādnieku darbu, bet mazie – paši apstrādāja savu zemi. Privātā zemes īpašuma institūta attīstība noveda pie kopienai piederošo zemes platību samazināšanās. Zemi varēja brīvi pārdot, iznomāt, nodot mantošanā .

Vergi Senbabilonijā tāpat bija īpašuma objekts kā darbarīki un mājlopi. Saimnieks savus vergus varēja pārdot, dāvināt, nodot mantošanā. Citam piederošo vergu zādzība vai slēpšana draudēja ar nāves sodu . Tā, piemēram, Hamurabi likumu 15. pantā lasām: ‘’Ja cilvēks izved aiz pilsētas vārtiem pils vergu vai verdzeni, vai muškenta (nepilntiesīgs, brīvs cilvēks) vergu vai verdzeni, viņš jānogalina.’’

Ja tika nodarīts kaitējums svešam īpašumam, zaudējumi bija jāatlīdzina. Kā piemēru šeit var minēt 53. un 54. pantu.

Hamurabi likumi noteica, ka pazudušās lietas īpašnieks, atklājis to pie citas personas, varēja šo lietu tiesas ceļā pieprasīt atdot. Īpašniekam bija ar lieciniekiem jāpierāda savas īpašumtiesības uz lietu. Šādā gadījumā cilvēks, pie kā tika atrasta pazudusī manta, bija uzskatāms par zagli. Apsūdzību zādzībā varēja atcelt, ja apsūdzētais uzrādīja lietas pārdevēju

un lieciniekus, kuru klātbūtnē noticis pirkums. Tad zādzībā automātiski apsūdzēja pārdevēju. Kā piemērus var minēt 8. līdz 11. pantus.

Hamurabi likumos liela daļa pantu regulē zemes nomas kārtību, kas , acīmredzot, spēlēja ievērojamu lomu tā laika zemes attiecībās. Maksa par nomājamu lauku parasti bija 1/3 ražas. gadījumā, ja nomas maksa bija puse no novāktās ražas, iznomātājam bija jāpiedalās izdevumu segšanā vai darbā uz lauka. Nomāšanas periods bija īslaicīgs (viens vai divi gadi). Uz ilgāku laiku varēja nomāt vēl neapgūtas zemes . Bez zemes , dārza nomas likumos tiek pieminēti dažādi īpašuma īres veidi. Bija iespējams īrēt telpas, mājdzīvniekus, ratus, vergus. Likumos noteica netikai maksu par šo mantu, bet arī atbildību nozaudēšanas vai bojā iešanas gadījumā .

Plaši izplatīti bija arī līgumi par algotņu pieņemšanu darbā. Tos slēdza gan ar laukstrādniekiem, gan ar ārstiem, veterināriem, celtniekiem. Likumi noteica šo personu darba algas apmaksas kārtību, kā arī atbildību par darba rezultātu.

Likumu krājumā ir aprakstīti arī aizņēmuma līguma nosacījumi. Raksturīga Hamurabi likumdošanas iezīme šajā jautājumā bija centieni pasargāt parādnieku no kreditora un novērst parāda verdzību. Par to liecina maksimāli noteiktais parāda atstrādāšanas termiņš ( trīs gadi),procentu ierobežojumi, kreditora atbildība gadījumā, ja viņa vainas dēļ parādnieks iet bojā .