Vispārīgā tiesību teorija

Tiesību normas kā pamatelementus ikvienā tiesību sistēmā ir nepieciešams klasificēt noteiktās grupās, lai apjomīgais tiesību normu kopums būtu pārskatāmāks, vienkāršāk apgūstams un pielietojams. Klasificējot tiesību normas, kļūst arī uzskatāms, ka tās veido vienotu sistēmu, kur izmaiņas kādā no elementiem automātiski izraisa izmaiņas citos sistēmas elementos.

Normu klasificēšana pēc regulējamām attiecībām, proti, iedalījums nozarēs, ir tiesību sistēmas uzbūves pamats.

Iedalījums vispārējas un speciālajās normās uz konkrētu personu loku, vai nu uz visām personām attiecīgajā teritorijā, vai arī uz speciālu personu grupu, kā piemēram, pensionāriem, valsts civildienesta ierēdņiem un to kandidātiem.

Imperativās normas satur absolūti kategorisku noteikumu, kā tas parasti ir krimināltiesību vai finansu tiesību jomā. Dispozitīvās normas relatīvi noteiktas dispozīcijas, kas var tikt konkretizētas, tiesisko attiecību subjektiem savstarpēji vienojoties. Dispozitīvās normas LR normatīvajos aktos ir sastopamas salīdzinoši retāk, un galvenokārt tās ir atrodamas civiltiesībās.

Regulatīvās normas tieši regulē sabiedriskās attiecības. Piešķirot tiesības un pienākumus.

1. pienākumu uzliekošās normas, kas nosaka personai veikt noteiktas pozitīvas darbības (ziņot par īpašuma izlaupīšanu)

2. aizliedzošās normas, kas nosaka pienākumu personām atturēties no attiecīga veida darbībām

3. pilnvarojošās normas, kas nosaka subjektiem tiesības ar pozitīvu saturu (personas tiesības izmantot brīvību)

Tiesībaizsargājošās normas reglamentē juridiskās atbildības apjomu, subjektīvo tiesību nodrošināšanu, paredzot pat piespiešanu.