Vitamīnu veidi, funkcijas un nozīme organismā

Vitamīni- (no latīņu valodas vita- dzīve, dzīvība+ aminum- amīns) molekulāri bioloģiski aktīvi organiskie savienojumi, kas nepieciešami cilvēku un dzīvnieku uzturā ļoti niecīgā daudzumā, salīdzinājumā ar galvenajām uzturvielām, (olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem, minerālvielām) lai normāli norisētu dzīvības procesi. Tomēr vitamīni netiek tieši izmantoti šūnu un audu veidošanai, nedod enerģiju taču nepieciešami, lai attiecīgie dzīvības procesi varētu notikt. Vitamīni piedalās vielmaiņā, bioķīmisko reakciju regulēšanā, tie palielina izturību pret infekcijas slimībām, atvieglo daudzu slimību norisi.

Vitamīnu nozīme un darbība organismā visām dzīvnieku sugām ir līdzīga. Cilvēks vitamīnus uzņem ar augu vai dzīvnieku uzturlīdzekļiem, kā arī ar ķīmiski, vai bioloģiski koncentrētiem vitamīnu preperātiem. Vitamīnu veidošanā piedalās arī mikroorganismi gremošanas traktā.

Ir atklāti apmēram 30 vitamīnu, kā arī vitamīniem līdzīgi savienojumi (piem., horīns, lipolskābe, orotskābe, paraminobenzoskābe).Vitamīnus apzīmē ar latīņu alfabēta burtiem, ķīmiskiem nosaukumiem un to saīsinājumiem. Vairākiem vitamīniem ir līdzīga ķīmiskā uzbūve un bioloģiskā iedarbība, tāpēc tos apvieno grupās. Tās vielas, kuras cilvēka organisms pārveido par vitamīniem sauc par polivitamīniem. Vairākums vitamīnu augstā temperatūrā, gaismā, skābekļa un metālu klātbūtnē sadalās, bet zema temperatūra un tumsa, skāba vide sekmē vitamīnu saglabāšanos.

Gandrīz visus vitamīnus iegūst rūpnieciski no augu un dzīvnieku izcelsmes produktiem, vai arī sintezē ķīmiski. Sintēzes gaitā vitamīnu molekulā mainot dažu ķīmiski aktīvo grupējumu raksturu, var iegūt antivitamīnus-savienojumus, kam uz organismu ir pretēja iedarbība nekā vitamīniem.

Vitamīnus atklāja 1912 gadā Poļu izcelsmes bioķīmiķis Funks Kazimežs (1884.23.02- 1967.20.11). Viņš ir beidzis bernes universitāti, strādājis Polijā, Francijā, Lielbritānijā, Vācijā un ASV. 1912. gadā no rīsu klijām izdalījis bioloģiski aktīvu vielu, kas ārstē beriberi slimību ( ), un nosauca to par vitamīnu. 1913. Gadā vācu valodā sarakstījis grāmatu “Vitamīni”.

Ja cilvēka organisms kādu vitamīnu saņem par maz, vai ir traucēta vitamīnu uzsūkšanās, pastiprināta to noārdīšanās gremošanas orgānos, rodas hipovitaminoze, bet ja uzturā kāda vitamīna nav nemaz, rodas avitaminnoze. Pārāk lielas vitamīnu preparātu devas organismā var radīt vielmaiņas traucējumus- hipervitaminozi.

Hipovitaminoze- (hypovitaminosis, no grieķu val., hypo- zem,+ vitamīni) daļējs kāda vitamīna trūkums organismā. Hipovitaminoze rada lielākus vai mazākus veselības traucējumus. Galvenie hipovitaminozes cēloņi ir;

1.Nepietiekams (zemāks par vidējo dienas normu) vitamīnu daudzums uzturā. Tas vērojams ekonomiski maz attīstītās Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs daudzu iedzīvotāju uzturā ir ļoti maz olbaltumvielu, tāpēc no organisma pastiprināti tiek izvadīti B grupas vitamīni, un drīz iestājas to trūkums. Mūsu platuma grādos, t.i., grādos kur atrodas Latvija nepietiekams var būt C vitamīns, it īpaši ziemas un pavasara mēnešos, ja cilvēks lieto maz dārzeņu un augļu.

2.Nepilnīga vitamīnu uzsūkšanās vai pastiprināta noārdīšanās gremošanas orgānos. Šādas izcelsmes hipovitaminozi izraisa hroniski gremošanas traucējumi, piemēram sāls skābes trūkums kuņģa sulā, kuņģa vai zarnu rezekcija.

3.Iedzimti vai iegūti vielmaiņas traucējumi, kas var pastiprināt vitamīnu noārdīšanos vai traucēt to uzsūkšanos organismā, piemēram aknu slimību gadījumā tiek traucēta vitamīnu maiņa un var iestāties hipovitaminoze, kaut arī vitamīnu daudzums uzturā ir pietiekams.

4.Antibiotiku, kā arī dažādu citu pret mikrobu līdzekļu lietošana, kas var radīt zarnu mikrofloras darbības traucējumus un mikrobu sintezēto vitamīnu (galveno kārt B grupas vitamīnus) daudzuma samazināšanos zarnās.

5. Pastiprinās vitamīnu patēriņš organismā sakarā ar palielinātu fizisku aktivitāti (smags fizisks darbs, sasprindzināts garīgs darbs...