Vīzija par tēmu – Kādu es vēlos redzēt Latviju 2030 gadā?

Ir 2030. gads... Latvija, protams, ir kļuvusi daudz turīgāka un modernāka nekā pirms 20 gadiem, taču ne tas ir ievērības cienīgs fakts, jo tāpat kā Latvija ir attīstījušās arī visas pārējās Eiropas Savienības valstis. Tomēr Latvijai ir kaut kas, ar ko lepoties un izcelties starp pārējām valstīm... Tās ir pirmās ilgtspējīga dzīvesveida apdzīvojamās vietas, kuras pierāda valsts apņemšanos reāli rīkoties, lai sasniegtu ambiciozo mērķi ar nosaukumu "EkoLatvija" valsts, kuras iedzīvotāji dzīvo ilgtspējīgi...

Kā jau visiem zināms, ap 2010. gadu Latvijā bija radītas neskaitāmas vīzijas, rīcības plāni, projekti un vadlīnijas, ar mērķi sasniegt ilgtspējīgu attīstību Latvijā. Sabiedrība atbalstīja daudzsološās idejas, taču problēma, kā jau parasti bija tā, ka reālas pārmaiņas notika ļoti lēni. Lai gan valsts atbalstīja un pat dažkārt līdzfinansēja ilgtspējīgus projektus, tomēr vairums cilvēku un uzņēmumu nespēja iztēloties savu dzīvi citādāku zaļāku un tāpēc arī skaistās idejas parasti palika tikai uz papīriem... Taču tad vienā saulainā dienā kādam tālredzīgam valsts ierēdnim radās ideja par projektu, kurš pierādītu ilgtspējīga dzīvesveida priekšrocības...

Projekta ietvaros tika izvēlēta kāda attāla un depresīva Latvijas lauku mazpilsēta. Tikko kā nokusa pavasara sniegi, pilsētiņas tuvumā sākās plaši izpētes darbi pa tuvākajiem mežiem un pļavām ik dienu rosījās kāds ducis ģeologu, biologu un citu " logu", pamatīgi sabiedējot tos nedaudzos tūkstošus pilsētnieku, kas vēl nebija devušies prom uz metropoli Rīgu vai iespējām bagāto Īriju. Vecākie ļaudis sāka baumot, ka, redz, pamestajā karabāzē, kas atradās dažu kilometru attālumā, notikusi kāda šausminoša vides katastrofa un pilsētiņa nu drīz izmiršot pavisam... Taču pašvaldība centās iedzīvotājus nomierināt un drīz vien nāca klajā ar oficiālu paziņojumu, ka tiek rīkota publiskā apspriešana ilgtspējīga dzīvesveida ciematam "Ozolciems". Saprotams, ka laucinieki neko daudz no ilgtspējības nesaprata un izteica savas pieticīgās vēlmes, nemaz necerot uz to piepildījumu piemēram, lai pilsētā tiktu radītas jaunas darba vietas, kāda izklaides vieta jauniešiem un šaurās ieliņas kļūtu sakoptākas.

Pēc gadu ilgas izpētes vecās karabāzes pļavās sākās būvdarbi tika veidots jauns asfaltēts ceļš, būvētas ēkas, rakts dīķis, ierīkotas komunikācijas un pat liktas sliedes. Sākumā izskatījās, ka top plaša rūpnīca, nevis ciemats, kas izsauca vietējo protestus, taču, patiesībā tika veidota ciemata sirds Ozolciema sabiedriskais centrs. Pazemē tika izbūvēta pazemes autostāvvieta, izmantojot karabāzes konstrukcijas, taču virs tās ierīkota parkveidīga atpūtas vieta. Parka centrā atradās strūklaka un lielais pulkstenis, pie kura ciematniekiem norunāt tikšanās, bet parkam apkārt izvietotas vienotā senlaicīgā stilā ieturētas ēkas medpunkts, veikali un citas celtnes , kuru jumtos saulē zaigoja modernie saules bateriju stikli. Lielākās no ēkām bija skola ar kultūras un sporta centru, kā arī ofisu māja, kuras telpas tika aprīkotas ar vismodernākajām tehnoloģijām. Nedaudz nostāk no centra teritorijas augstākajā vietā uzstādīja vēja elektrostaciju. Tā vareni slējās virs koku galotnēm un ik dienu čakli gādāja par ciematnieku labsajūtu. Pieci gadi, kuru laikā pilnībā tika pabeigts gan ciemata centrs, gan uzbūvētas aptuveni 150 pasīvās ģimenes mājas ap to, paskrēja nemanot.