Vizma Belševica "Bille"

Arodskolu pabeidz 1948. gadā. Pēc arodskolas beigšanas tajā pašā gadā viņa strādā laikrakstā “Pionieris” par literāro līdzstrādnieci, tad skolu daļas vadītāju (1948 – 1949, 1952 – 1953). 1950. gadā pēkšņi meitene apprecas ar virsnieku Leonīdu Turnajevu (1919 ? ), ļeņingradieti, pēc tautības azerbaidžāni un pošas pārcelties uz Daugavpili, pametot 1949. gada nogalē darbu “Pioniera” redakcijā. Tomēr uz neilgu laiku viņa ar vīru pārceļas uz Rīgu, tad uz Kauņu un tad atkal atgriežas savā dzimtajā pilsētā Rīgā vairāk kā pēc gada. 1953. gadā viņa šķiras. No dzejoļiem neizriet, ka pirmā laulība ar kara žurnālistu būtu atstājusi dziļas pēdas dvēselē. Atrast darbu redakcijās vairs neizdodas. Neklātienē mācās Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, ko pabeidz 1955. gadā. 1955. gada pavasarī veikalos parādas pirmais dzejoļu krājums “Visu ziemu šogad pavasaris”.

1955. gada marta pēdējā dienā Vizma dodas uz Dubultu daiļrades namu, kur rakstnieks Paustovskis ieminas par Literatūras institūtu Rīgā. Tad viņa ar O. Lisovsku iet pie V. Luksa uz Rakstnieku Savienību runāt par iespējām dabūt abām rekomendācijas. Tās tiek dotas, pirms eksāmeniem tiek nolikts arī kontroldarbs krievu valodā.

Rakstnieku savienība rekomendē Belševicu uz M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. Ar 1955. gada septembri Vizma ir maskaviete un klātienes studente. Mācību slodze ir liela, bet viņa ir ārkārtīgi centīga un izcili nokārto eksāmenus. Pamatnodarbe Maskavā ir lasīšana: obligātās literatūras saraksti ir plaši un itin interesanti. Kopmītnē, kurā viņa dzīvo, dzejoļus lasa veseliem vakariem no vietas. Neapspriež, nekritizē, tikai pēc kārtas lasa. Tomēr, kad Vizma saprot, ka dzīvot spēj vienīgi Latvijā, viņa pāriet uz neklātienes studijām. Jau 1957. gada 6. februārī viņa dzīvo Dubultu daiļrades namā, 1957. un 1958. gadu aizņem intensīvs tulkošanas darbs pie K. Paustovska “Zelta rozes”. Kopš 1958. gada Belševica ir Rakstnieku savienības biedre. 1959. un 1960. gadā iznāk “Zemes siltums” – Rīgā un Maskavā. 1958. gadā dzejniece brauc radošā komandējumā uz Ļvovu. 1958. gada marta beigās Vizmu uzņem Rakstnieku savienībā reizē ar J. Medeni, J. Plotnieku u. c. Piedzimst dēls Klāvs (1959. 3. I – 1987. 5. II).

1960. gadā viņa piedalās Gunāra Pieša un Mika Zvirbuļa televīzijas filmas uzņemšanā Salacgrīvā. Tas ir viņu kursadarbs Maskavas Kino institūtā. V. Belševicu uzaicina par dziesmu “Dod, Ilzīt, lakatiņu”, “Zilie brunči gaisā” tekstu autori.

Neklātienē mācīdamās, institūtu viņa absolvē 1961. gadā. Tieši Maskavā viesojās ārzemju mākslinieki, notika izstādes un koncerti. Vizmas kursabiedri bija vēlāk tik slavenie krievu dzejnieki: Bella Ahmaduļina, Junna Morica, Jevgenijs Jevtušenko. Radošos seminārus vadīja izcili krievu rakstnieki: Konstantins Paustovskis, Iļja Seļvinskis, Veronika Tušnova.

Apmēram trīs mēnešus 1962. gadā no 15. febr. – 15. maijam Belševica pavada komandējumā Ņūfaundlendas krastos Atlantijā.