Vizma Belševica: Nobela kandidāte un dzejas balss

Vizma Belševica ir vienīgā latviešu autore, kas tikusi oficiāli nominēta Nobela prēmijai (2003. gadā Zviedrijas iedzīvotāji bija piešķīruši Belševicai diezgan augstu vietu savā nobeliskā totalizatora tabulā, vēl tikai pāris autoru izredzes tika vērtētas augstāk...). Ņemot vērā, ka arī latviešiem patīk, ja viņu iecienītajam autoram ik gadus iznāk vismaz pa grāmatai, Vizmas Belševicas jau gadus četrdesmit ilgstošā popularitāte šķiet mulsinoša, jo viņa ir konsekventa mazrakstītāja. Vizma Belševica ir izcila tulkotāja un atdzejotāja. Pat paturot prātā to, ka dažkārt (īpaši tajos septiņos gados pēc dzejoļu krājuma „Gadu gredzeni” iznākšanas 1969. gadā, kad Belševicas oriģināldarbus nedrukāja vispār) tulkojumi bijuši vienīgā publicēšanās iespēja, tik un tā jāatzīst: Belševicas tulkojumi daudziem lasītājiem dziļajos padomju laikos veiksmīgi atgādināja, ka latviešu valodā iespējams runāt ne tikai par darba ražības celšanu. Aksela Muntes „Stāsts par Sanmikelu”, Hemingveja „Sirmgalvis un jūra”, „Piektā kolonna” un „Salas straumē”, nepārspējamais Dž.K. Džeroma bestsellers „Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni” (tas latviski iznāca 1963. gadā, kad ar smiešanos tā bija, kā bija, – bet Latvija tik tiešām nodārdēja smieklos bez ideoloģijas piekrāsas), tad vēl bērnu literatūras klasika – A. Milns, H. Loftings, P. Treversa... Būtībā V. Belševica uzcēlusi (vārds „iztulkojusi” šai gadījumā šķiet nepietiekami emocionāls) fantāzijas pasauli vairākām bērnu paaudzēm; šai pasaulē mazuļi satikās ar lācīti Pūku un Mēriju Popinsu un atklāja, ka visiem nemaz nav obligāti jāstājas pionieros.