Volfgans Amadejs Mocarts

Volfgangs Amadejs Mocarts ir plaši pazīstams, kā viens no lieliskākajiem komponistiem Rietumu mūzikas vēsturē. Kopā ar Haidnu un Bēthovenu viņš noveda Vīnes Klasiskās Skolas saniegumus līdz tās virsotnei. Pretēji citiem komponistiem mūzikas vēsturē, viņš rakstīja un bija pārāks visos tā laika mūzikas žanros. Viņa stils, manieru prasme un izpausmes plašums deva tiesības viņam tikt aplūkotam, kā vienam no visuniversālākajiem komponistiem.

Mocarts ir dzimis Zalcburgā, Austrijā (toreiz baznīcas zemēs), 1756. gada 27. janvārī. Neskatoties uz to, ka viņam deva vārdu Joans Krisostoms Volfgangs Teofils, viņš parasti sevi sauca par Volfgangu Amadeju vai Volfgangu Gotlību. Viņa tēvs, Leopolds, nāca no augstu stāvošas ģimenes, kurā ietilpa arhitekti un grāmatsējēji, un bija pazīstamas vijolspēles rokasgrāmatas autors. Viņa māte, Anna Marija Pērtla, dzimusi vidējas klases ģimenē, aktīva vietējā pārvaldē. Mocarts un viņa māsa Marija Anna (“Nannerla”) bija vienīgie dzīvi palikušie no septiņu bērnu lielās ģimenes.

Ievērojams ir zēna agrais mūzikas talants. Trīs gadu vecumā viņš atšķīra akordus uz klavihorda, jau četros gados viņš prata nospēlēt īsus gabaliņus, un kad viņam bija pieci – viņš jau komponēja. Ir anekdotes par viņa precīzo atmiņu, par viņa koncerta klicerēšanu piecu gadu vecumā, un par viņa maigumu un jūtīgumu (viņam bija bail no trompetes). Neilgi pirms viņa sestās dzimšanas dienas, viņa tēvs viņu un viņa māsu (arī ļoti talantīga) aizveda uz Minheni, lai uzstātos Bavārijas galmā, un dažus mēnešus vēlāk viņi devās uz Vīni, kur viņus noklausījās impērijas galmā un augstmaņu mājās.

“Brīnums, kam Dievs licis piedzimt Zalcburgā”, šādi Leopolds aprakstīja savu dēlu, un viņš bija stipri pārliecināts par savām atlaidēm pie Dieva, brīnuma radīšanai. 1763. gada vidū Leopolds dabūja avaļinājuma lapu no Zalcburgas galma, un ģimene devās garā koncertturnejā. Viņi devās uz visiem galvenajiem Rietumeiropas mūzikas centriem:

3) Štutgarti 8) Parīzi, kur viņi palika visu ziemu

4) Manheimu 9) Londonu, kurā uzturējās 15 mēn.

Viņi atgriezās caur Hāgu, Amsterdamu, Parīzi, Lionu un Šveici, nonākot Zalcburgā 1766. gada Novembrī. Mocarts, un bieži arī viņa māsa, šajās pilsētās visbiezāk spēlēja un improvizēja galmā vai baznīcā. Leopolda dzīvas palikušās vēstules draugiem vēsta par vispārējo apbrīnu, ko izraisījuši viņa dēla sasniegumi. Parīzē viņi sastapa vairākus komponistus, un tika publicēta Mocarta pirmā mūzika. Londonā viņi starp daudziem komponistiem satika Johanu Kristianu Bahu – Johana Sebastiāna Baha jaunāko dēlu un vadošo personu pilsētas mūzikas dzīvē. Baha ietēkmē Mocarts uzrakstīja savas pirmās simfonijas, trīs no tām saglabājušās līdz mūsdienām (K16, K19 un K19a – K norāda darba vietu Ludviga van Kohela katalogā). Vēl divas (K22 un K45a) sekoja ceļojuma beigu posmā, esot Hāgā.