Žans Kalvins: reformatora dzīve un mācība

Žans Kalvins (1509 – 1564) ir pāvesta notāra dēls, un jau no bērnības ir dziļi reliģiozs. Pēc Parīzes universitātes beigšanas viņš, tēva ietekmē, dodas uz Orleānas universitāti studēt tieslietas, un pēc tam vēlreiz uz Parīzi – grieķu un senebreju valodas. Par viņu ir samērā maz autobiogrāfisku datu un to, kāpēc viņš pievērsies savām idejām, vienīgais, kas par to zināms ir, ka pēc viņa paša vārdiem viņš piedzīvojis ”pārvēršanos”.

Žans Kalvins turpināja Lutera un arī Cvinglija iesākto darbu, taču daudzos aspektos izgāja ārpus viņu darba ietvariem. Tāpat kā daudzi citi protestanti, Franciju vajāšanas dēļ bija spiests atstāt arī Žans Kalvins, kura nozīmība reformācijas radīšanā nav mazāka kā Luteram. Pēc savu darbu izdošanas, arī viņu sāk vajāt un Kalvins sāk bēguļot, beigās nonākot Ženēvā, kas līdz pat viņa nāvei bija viņa reformatoriskās dzīves centrs. Kalvins atzīst baznīcas un valsts nošķiršanu, un uzsver, ka ir nepieciešami likumi, valdība un tiesu palāta un, ka pilnīgs barbarisms ir doma likvidēt valsti valsts sastāv no trijām daļām: valdības, likumiem un tautas, kuras dzīvi nosaka likumi un kura paklausa valdībai, pieļaujot tikai vienu izņēmumu kārtību, kas ir pretrunā Dieva likumam, drīkst neievērot, bet aizliegta ir aktīva pretestība.