Zemnieku brīvlaišana - jaunā dzimtbūšana vai jaunas iespējas

18. un 19. gadsimta mijā bija ļoti izteikta dzimtbūšanas tuvojošos krīzi Baltijā, ko veicināja vētrainie notikumi Rietumeiropā. Arvien biežāk notika zemnieku nemieri. Un bija ļoti nepieciešama situācijas uzlabošana.

Cars Aleksandrs I bija izsludinājis pavēli par naturālās nodevas turpmāko maksāšanu naudā. Zemnieki galvasnaudas maksājumus uztvēra kā viņu atbrīvošanu no muižnieka un ieskaitīšanu valsts zemniekos un tāpēc atteicās pildīt muižas klaušas. Tādejādi radot lielu neapmierinātību muižnieku vidū. Dažās vietās tika pat iesaistīti armijas spēki lai piespiestu zemniekus ievērot veco kārtību.

1804. gadā cars parakstīja Vidzemes zemnieku likumus, kuri noteica, ka zemnieki ir piesaistīti zemei, nevis muižnieka personai. Diemžēl šie likumi neatrisināja ekonomisko un sociālo krīzi.

Par Baltijas ģenerālgubernatoru tika nozīmēts itāļu izcelsmes marķīzs Filips Pauluči. Viņš sekmēja Igaunijas, Kurzemes un Vidzemes zemnieku brīvlaišanu un bija neiecietīgs pret vietējās muižniecības centieniem saglabāt veco kārtību.

Brīvlaišanas reforma paredzēja arī to, ka zemnieki savu bijušo zemi varēs izpirkt, taču vairumā gadījumu viņiem nebija tam nepieciešamo līdzekļu.