Zenta Mauriņa trimdā - latviete un eiropiete

Zenta Mauriņa dzimusi finansiāli nodrošinātā ģimenē māte bija pianiste, bet tēvs bija ārsts, kas bija cienījama profesija. Zenta uzauga Grobiņas doktorātā un perfekti apguva vācu valodu. Piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas viņa zaudēja spēju staigāt. Sešpadsmit gadu vecumā iestājās Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā, ko absolvēja 1915. gadā. Pēc tam no 1921. 1927. gadam Latvijas Universitātē studēja filozofiju un baltu filoloģiju. Bija skolotāja Rīgas skolotāju institūtā, lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā, no 1929. – 1944. gadam arī pašas dibinātā studijā. Kā lektore guvusi lielu popularitāti. 1929. gadā papildinājusies filozofijā un salīdzinošajā literatūrzinātnē Heidelbergas universitātē Vācijā. 1944. gadā kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi emigrēja uz Vāciju. 1946. gadā pārcēlusies uz Zviedriju. No 1949. 1963. gadam bija docētāja Upsalas Universitātē. 1960. gadā ieguva Zviedrijas karaļa stipendiju Itālijas ceļojumam. 1965. gadā kļuva franču Elzasas akadēmijas goda biedre un sāka dzīvot Vācijā, Badkrocingenā. 1968. gadā apbalvota ar vācu Nopelnu krusta 1.šķiru. 1971. gadā saņēma Konrada Adenauera balvu, 1977. gadā Šveices naudas balvu (10 000 franku). 1977. gadā Vācijā iecelta par Krocingenas goda pilsoni. Virtembergas izglītības ministrs piešķiris viņai profesora titulu. Dzīvojot Vācijā, kādā 1972. gada pavasara rītā Zenta Mauriņa saņēma, iespējams, pašu īsāko vēstuli savā mūžā. Pēc godbijīgas uzrunas tajā sekoja viens vienīgs teikums vācu valodā: “Paldies, ka Jūs rakstāt!” Strupais vēstījums noslēdzās ar parakstu Semiramis Tarchini kārtīgā, skaidri konturētā rokrakstā.

Un Šveices “saules istabai” Tičīnai Mauriņas acīs bija īpašs pievilkšanas spēks – pirmām kārtām jau tās maigā, veselīgā klimata dēļ. Kādā 1948. gada septembra vēstulē savam izdevējam Maksimiliānam Dītriham viņa atzinās: “Ar visu miesu un dvēseli es dzīvoju tikai tad, kad spīd saule; tad varu padarīt desmitkārt vairāk. Tad es atmostos.” [..]