Ziepes: vēsture un ražošanas process

Mūsdienu ziepju pasauli nevar salīdzināt pat ar to, kas bija pirms 50 gadiem, kad tirgū savu triumfa gājienu uzsāka dažādi sintētiskie mazgāšanas līdzekļi. Lai ziepes tiktu līdzi modernajai pa-saulei, tika izgudrotas arvien jaunas to formulas, smaržas un funkcijas. Kamēr – ļaudis atklāja zau-dētu burvību TĪRĀS ziepēs – pēc gadsimtiem senām receptēm izgatavotajās dabiskajās ziepēs. Pē-dējo gadu desmitos šīs ziepes kļūst arvien populārākas, ļaujot cilvēkiem atgūt labo priekšstatu par smaržīgo, putojošo gabaliņu, kas sniedz ādai ne tikai tīrību, bet arī to mitrina, aizsargā, dziedē, re-laksē un piešķir jauku smaržu.

Lai gan ikdienā bieži vien viss, ko vēlamies no ziepēm, ir – lai tās nesausina ādu, tomēr tās var sniegt daudz vairāk.

Ziepes ir fascinējoša viela, jo veidotas no diviem it kā pilnīgi nesaderīgiem izejmateriāliem: no augu eļļām vai dzīvnieku taukiem, kas ir skābi un atgrūž ūdeni, un no sārma, kas ir bāzisks un piesaista ūdeni. Kad taukvielas, sārms un ūdens tiek sajaukti kopā, rodas ziepes un kā blakuspro-dukts – glicerīns. Ziepes būtībā ir sāls – nātrija vai kālija taukskābju (galvenokārt palmitīnskābes, stearīnskābes, laurīnskābes, oleīnskābes u.c.) sāļi ar dažādām piedevām.

Ziepēm piemīt izcila mazgātspēja, jo tās darbojas kā emulģējošs faktors – spēj izšķīdināt vienu otrā divus nesajaucamus šķidrumus. Eļļa (kas piesaista netīrumus) dabiski nesajaucas ar ūdeni, bet ziepes var eļļu (un netīrumus) tā saistīt, ka to var ar ūdeni aizskalot.

Tomēr ziepēm ir dažas nepilnības – tās, kā jau vāju skābju sāļus, minerālskābes var pārvērst brīvajās taukskābēs. Brīvās taukskābes ir mazāk šķīstošas nekā nātrija vai kālija sāļi un veido nogul-snes vai ziepju putas. Tāpēc ziepes nav iedarbīgas skābā ūdenī. Savukārt cietā ūdenī, kas satur mag-niju, kalciju, dzelzi, tās veido nešķīstošus kalcija, magnija u.c. sāļus. Šie nešķīstošie sāļi rada vannā nosēdumus, uz matiem atstāj plānu kārtiņu, kas samazina to spīdumu, un audumus pēc vairākām mazgāšanas reizēm padara pelēcīgus un raupjus. Tieši tāpēc tika izgudroti sintētiskie mazgāšanas līdzekļi, kas spēj šķīst gan skābā, gan sārmainā vidē un neveido nešķīstošas nogulsnes cietā ūdenī.

Sintētiskie mazgāšanas līdzekļi radās Otrā pasaules kara laikā, kad izveidojās ziepju deficīts, jo samazinājās tauku un eļļu krājumi. Zinātnieki atklāja, ka no naftas var iegūt taukskābēm ( kas at-rodamas taukos un eļļās ) līdzīgu vielu. Šo vielu sajaucot ar sārmvielu, tika iegūts sintētisks mazgā-šanas līdzeklis, kas bija iedarbīgs pat cietā ūdenī.

Drīz vien mazgāšanas līdzekļi aizvietoja ziepes veļas mazgāšanā un sadzīves ķīmijā, un mūsdienās uz to bāzes tiek ražota lielākā daļa ķermeņa kopšanas līdzekļu: šampūni, sejas tīrīšanas gēli, dušas želejas, šķidrās ziepes...