Zigmāra Liepiņa rokoperas

Dzimis 1952.gada 14.oktobrī Liepājā. Jau Zigmāra tēvs Jānis Liepiņš pirmais liepājnieks, kurš apguvis elektrisko ģitāru spēlējis būtisku lomu Liepājas roka tradīciju iedibināšanā kā vairāku paaudžu ģitāristu izaugsmes stimulētājs un atbalstītājs. Tomēr Zigmārs pēc īslaicīga flirta ar ritma ģitāru jau savas muzikālās darbības sākumā pārorientējas uz taustiņiem. Klavierspēli apguvis gan bērnu mūzikas skolā, gan vidusskolā, gan konservatorijā. Septiņpadsmit gadu vecumā spēlē un sacer pirmās dziesmiņas Liepājas grupā „Santa”. Kaut tajā uzturas tikai gadu, šajā laikā iemanto, pašaprāt, vienu no nozīmīgākajām sava mūža atzinībām ar Imantu Kalniņu dalītu pirmo vietu 1970. gada „Liepājas dzintarā” par obligāto latviešu tautasdziesmas apdari. Seko studijas konservatorijā un dažas īslaicīgas grupiņas, no kurām nozīmīgākā ir kāda pseido Emersen, Lake and Palmer vienība 1972. gada Ikšķilē. Tieši no šejienes Zigmāru uz savu jauno grupu (vēlāk pazīstamu kā „Modo”) uzaicina Raimonds Pauls. „Modo” koncertprogrammā parasti ir arī pa kādai Zigmāra dziesmai lielākoties romantiskas, taču modernākas un vairāk uz jaunatni orientētas nekā Paula produkcija. 1976. gadā, iesaukts armijā, Liepiņš kļūst par grupas „Zvaigznīte” vadītāju, tajā atklāj Imantu Vanzoviču tobrīd bundzinieku, turpmāk vokālistu, vienu no viņa dziesmu labākajiem pastāvīgākajiem izpildītājiem. Pēc gada atgriezies „Modo”, kur joprojām ir arī viņa nākamā sieva Mirdza Zīvere, Zigmārs no „jaunā un daudzsološā” pamazām kļūst par vienu no visiecienītākajiem latviešu komponistiem. Īpaši jaunatnes vidū agrāk izplatīto jautājumu „Kalniņš vai Pauls?” nu nomaina „Liepiņš vai Pauls?”.

Apveltīts ar labām melodiķa dotībām un nekaunēdamies no īsta latviska sentimenta, viņš vienmēr rūpīgi seko pasaules mūzikas virzībai, jūtīgi un operatīvi reaģējot uz jaunām, ārpasaules vēsmām. Savulaik bijis pirmais disko pavasara vēstnesis Latvijā, epizodiski aizrāvies ar „melno” mūziku, dažādām roka, new wawe u.c. stilizācijām, taču būdams labs taktiķis un publikas pazinējs (ne velti ilgi gadi aizvadīti Paula kalpībā), ar īsti diplomātisku spēju dažādus stilus izmantojis tieši tik daudz, lai nevienu neatbaidītu un katrs caur šo dekorējumu atpazītu sirsnīgu un kārtīgu šlāgeri progresīvāko no visas tolaik oficiāli tiražētās popmūzikas.

Septiņdesmito gadu nogalē, kad Pauls „Modo” atstāj pilnīgā Zigmāra pārvaldīšanā, viņa talants var izpausties visā pilnībā, un vietējā mūzikas dzīvē sākas īsta Liepiņa ofensīva. Astoņdesmito gadu sākumā cits citam seko neskaitāmi sava laika grāvēji „Vēl ir laiks”, „Viss kārtībā”, „Ceļojums”, „Dziesma par rozīti”, „Rīta aicinājums”, „Atmiņu nams”, „Sentiments” u.c. 1982. gada oktobrī „Padomju Jaunatnes” aptaujas pirmajā desmitniekā ir septiņas Liepiņa dziesmas!