Zinātne Ķīnā
Ķīniešu matemātika nebija izolēta no matemātikas attīstības citās valstīs. Caur Indiju un islama valstīm Ķīnas matemātika ietekmēja arī matemātikas attīstību Eiropā. Daudzi svarīgi ķīniešu matemātikas atklājumi Eiropā kļuva zināmi tikai pēc tam, kad eiropieši šos faktus bija atklājuši paši patstāvīgi.
Ķīna nepārprotami uzplaukst, Pekina līdzinās Vašingtonai, un Šanhaja, pat varētu teikt, pārsniedz Ņujorku sava vēriena ziņā, taču lauku provinces joprojām ir ļoti nabadzīgas. Kad mēs jautājām, kāda filosofiskā doktrīna patlaban ir Ķīnas attīstības pamatā, filosofijas profesori atbildēja – sociālisms ar Ķīnas seju uz konfuciānisma pamatiem. Konfuciānisms kā senā reliģija un filosofija ir vajadzīgs morāles stiprināšanai, kopības veidošanai, cilvēka cēlumam un pieticībai, bet sociālisms ir labākais veids, kā savienot taisnīgumu ar ekonomikas attīstību. Filosofijas institūtā joprojām pastāv departaments, kura galvenais uzdevums ir Mao ideju un filosofijas interpretācijas un šī klasiķa darbu slavināšana, taču man radās iespaids, ka šī departamenta pārstāvji nav paši populārākie (viņi visās diskusijās klusēja), bet Ķīnas sociālie zinātnieki ar lielu aizrautību runāja, piemēram, par bioētiku un fenomenoloģijas studijām. Ķīnas humanitārie zinātnieki ir arī iesaistīti interpretācijās par Tibetas vēsturi, kultūru un pievienošanos ĶTR, un kā viņiem klājas šajā sfērā, to mēs varam labi iedomāties, atceroties padomju laika Latvijas vēsturnieku interpretācijas par Latvijas brīvprātīgo iekļaušanos PSRS.
Ķīnas Sociālo zinātņu akadēmija izrādīja apskaužamu ieinteresētību “ieiet Eiropā”, sekot Eiropas pētījumiem, viņi bija pat tik toleranti un saprotoši, ka iedziļinājās mazās Latvijas humanitāro zinātņu problēmās. Taču šajā pasākumā varēja sajust, ka nekad lielais nebūs tas pats, kas mazais. Nobeigumā izstāstīšu vienu fragmentu no kopējām diskusijām. Oslo universitātes filosofijas profesore C. Serk-Hanssena ķīniešu zināt niekiem stāstīja, ka Norvēģijā, lūk, esot problēmas, jo 4 miljonus lielā tauta kļūst arvien amorālāka, nekulturālāka utt., un zinātniekiem ir ļoti daudz jāstrādā, lai saglabātu garīgumu sabiedrībā. Par to ķīniešu kolēģi sāka labvēlīgi smieties un atbildēja, ka, viņuprāt, vispār nevar būt problēmas ar četriem miljoniem, jo tas taču ir tik maz. Mēs jautājām, kas tad ir tās lielās problēmas, ja mēs esam tik mazi, ka “neskaitāmies”. Ķīnieši atbildēja, ka, piemēram, reāla un nopietna problēma ir Ķīnā piedzimušie simt miljoni “nelegālo” bērnu laikā, kad pastāv “viena bērna politika ģimenē”. Laukos šie bērni vienkārši uzrodas, taču viņiem nekad nebūs oficiāla vārda, skolas, pases, darba. Viņu nav, jo nedrīkst būt. Lūk, pasaules lielās problēmas! Ķīnas zinātnieki patiešām stāv lielu problēmu priekšā un ir labi, ka viņi par tām runā ar visas pasaules zinātņu akadēmijām.
