Zinatnes Un Tehnikas attistiba

Dažādība un sašķeltība ir viena no raksturīgākajām XX gadsimta kultūras iezīmēm. Tas vērojams arī zinātnē, piemēram, zinātniskā pētniecība ir ļoti specializējusies. Iepriekšējo gadsimtu vispusīgie ģēniji ir zuduši; zinātnieks vairs neorientējas pat visos savas nozares pētījumos, bet pārvalda tikai zināmas šauras nozares. XIX un XX gadsimta zinātnes attīstība raksturīga ar to, ka nepiekāpīgi apšaubījusi vecās teorijas, pierādījusi pretējo un radījusi pavisam jaunus atklājumus.

Vācijā dzimušais fiziķis Alberts Einðteins (1879 – 1955) sāka apšaubīt teorētiskās nostādnes un XX gadsimta sākumā nāca klajā ar relativitātes teoriju, kurā pierādīja, ka kustība un masa ir relatīvas [no apstākļiem vai aplūkojuma viedokļa atkarīgs pretmets absolūtam], nevis absolūtas [neatkarīgas, pilnīgas, galīgas] un ka matērija, laiks un telpa ir savstarpēji atkarīgi. Teorijai ir divas daļas – speciālā relativitātes teorija (1905) un vispārīgā relativitātes teorija (1915).

Speciālā relativitātes teorija. Sākdams ar pieņēmumiem, ka 1) visiem novērotājiem, kam nav kustības paātrinājuma, dabas likumi ir vienādi un 2) gaismas ātrums nav atkarīgs no gaismas avota kustības, Einšteins nonāca līdz atziņai, ka novērotājam, kura atskaites sistēmā divi notikumi notiek katrs citā vietā, laika intervāls starp tiem ir lielāks nekā novērotājam, kura atskaites sistēmā abi notikumi notiek vienā vietā.

Vispārīgā relativitātes teorija. Telplaika ģeometriskās īpašības ir iedomājamas kā tādas, ko ar masu apveltīta ķermeņa klātbūtne vietēji modificē [daļēji pārveido, piešķir citādu formu]. Planētas orbīta ap Sauli (trīsdimensiju telpā skatīta) nav nekas cits kā tās dabiskā trajektorija [nepārtraukta līnija, ko apraksta kustībā esošs punkts, fizikāls ķermenis] modificētā telplaikā; atsaukties (kā darīja Izaks Ņūtons) uz gravitācijas [ķermeņu savstarpējā pievilkšanās] spēku, kas nāk no Saules un iedarbojas uz planētu, nav nekādas vajadzības. Pēc Einšteina teorijas iznāca, ka planētu orbītas ir mazliet citādas, nekā to paredz Ņūtona teorija, kas arī apstiprinājās. No jaunās teorijas arī izrietēja, ka, gaismai ejot gar masīvu ķermeni, tās stars liecas, jo ķermenis iedarbojas uz vietējo telplaiku.

Alberta Einšteina veikums pilnībā izmainīja fizikas virzību un līdz ar to arī cilvēces priekšstatus par Visumu. Relativitātes teorija un pēc tam kvantu teorija ielika jaunās fizikas pamatus, paverot pilnīgi jaunu pieeju esamībai.

Einšteins atrisināja arī vairākus kosmosa noslēpumus un pārveidoja gravitātes teoriju, beigu beigās atteikdamies no klasiskās fizikas. Viņš atklāja Visuma turpmākās vēstures un tā likteņa likumus. Einšteina teorijas radīja priekšnoteikumus kodolenerģijas, atombumbas, kosmisko ceļojumu, radara, lāzera un atompulksteņa iegūšanai. Viņš apgāza priekšstatus par laiku, telpu un kustību.

Pie XX gadsimta jauno tehnisko izgudrojumu radītājiem noteikti minams arī amerikānis Tomass Alva Edisons (1847). Lai gan skolā Edisons mācījies tikai dažus mēnešus, kur viņu uzskatīja par galīgu nejēgu, izgudrotāju jau no mazām dienām aizrāva fizika un ķīmija. Laimīgas sagadīšanās dēļ Edisons piecpadsmit gadu vecumā tika strādāt par telegrāfistu un drīz vien kļuva par labāko telegrāfistu ASV.

Strādādams par telegrāfistu, Edisons izgudroja ierīci, kas automātiski pārraidīja telegrammas. Kad sabojājās viens telegrāfa kabelis un telegrafēt varēja tikai vienā virzienā, jaunais izgudrotājs veikli pārtaisīja telegrāfa aparāta shēmu – un nu vienlaicīgi varēja telegrafēt abos virzienos.

1869. gadā...