Zinātniski pētnieciskais darbs bioloģijā ZIRGI

Atrastās fosilijas liecina, ka pēdēja leduslaikmeta beigās, pirms 10000 gadu, visā Eiropā, kā arī Ziemeļāzija un Vidusāzijā ir dzīvojuši miljoniem savvaļas zirgu. Šie zirgi piederēja pie vienas sugas Equus ferus, un ik gadus viņi pārvietojas simtiem jūdžu tālu.

Mainoties klimatam pļavas nomainīja meži, dabiskās vides izmaiņu un neierobežotu medību dēļ zirgu skaits krasi samazinājās. Apmēram pirms 4000 gadu Eiropā bija atlicis ļoti maz savvaļas zirgu, lai gan divas savvaļas zirgu pasugas – tarpana ( Equus caballus Gmelini )Krievijā un Prževaļska zirgi (Equus Przewalskii) Mongolijā bija sastopamas vēl samērā nesen. Tāpat pirms ~4000 gadu Austrumeiropā tika pieradināti pirmie savvaļas zirgi, viņus drīz vien aizveda Rietumu virzienā. No šiem pirmajiem pieradinātajiem zirgiem mūsdienu pasaulē ir izveidoti visi mums zināmi zirgi.

Ķeltiem, kas dzīvoja Rietumeiropā ~ 500 gadu p.m.ē. balti zirgi bija svēti,un apmēram tajā laikā baltā krīta klintīs Afingonā, Bērušīrā ( Anglijas dienvidos ), ir ticis iegravēts zirga attēls.

Savvaļā nonākušo zirgu bari Austrālijā dzīvo jau 150 gadu un no tā laika, kad beidzoties Zelta drudzim, viņus pameta likteņa varā. Šie zirgi, kurus sauc par brambijiem, pulcējās baros, savairojās un izplatījās plašās teritorijās. Liellopu un aitu audzētāji brambijus ne visai ieredz, jo viņi noēd ganības un parasti pārnēsā daudz parazītu, kopš 20. gs.60–ajiem gadiem brambijus tik intensīvi medī, ka tagad viņu skaits ir pavisam neliels.

Domestikācijas procesā jāatšķir 2 etapi ( evolūcijas stadijas ):

Zirgu pieradināšana notikusi vēlāk nekā citu seno mājdzīvnieku veidošana, zirgu pieradināšana sākusies paleolīta beigās un turpinājusies neolīta sākumā (4 – 3.gadu t.p.m.ē.), tas ir saistīts ar cilvēka dzīvesveida pārmaiņām; no vācēja – mednieka dzīves cilvēks pārgāja uz ganu dzīvi, tai piemērotās vietās un teritorijās. Č. Darvins izteicis pieņēmumu, ka mājas zirgi nav veidojušies no vienas savvaļas zirgu sugas, bet gan no vairākiem pieradinājumiem pasaules dažādās vietās, šīs teorijas pamatā ir vairāki vispāratzīti fakti;

Lai varētu ar zirgu darboties, ir jāzina vismaz pamati par zirga ķermeņa uzbūvi, orgāniem, kā arī orgānu funkcijām.

Skelets –zirgiem ir masīvāks un izturīgāks nekā mazkustīgiem mājdzīvniekiem. Jaundzimušiem kumeļiem skelets veido 20 – 24 %no kopējās ķermeņa masas, pēc piedzimšanas skeleta augšana ir lēnāka nekā mīksto audu veidošanās, tāpēc pieaugušiem zirgiem skelets ir 7 – 12 % no dzīvmasas. Sevišķi attīstīts ir zirga kāju skelets: kāju kauli tievāki un garāki ātras gaitas zirgiem, bet masīvāki un īsāki smaga darba zirgiem. Spēcīgi attīstītas kāju stiegras un saites kopā ar kauliem nodrošina kāju izturību, pēc pārslodzēm, visbiežāk sporta zirgiem, bieži gadās kāju kaulu, locītavu un saišu bojājumi.

Gremošanas orgānu sistēma – labi pieskaņota zirga kustībai dzīvē, gremošanas orgānu ietilpība un masa salīdzinājumā ar citiem zālēdājiem ir relatīvi maza: vienkameras kuņģa tilpums ir tikai 10 – 15 litriem, īss zarnu trkts ar mazietilpīgām tievām zarnām, bet ietilpīgu resno zarnu daļu. Resno zarnu sākuma daļa aklā zarna ir ~ 1 m gara, tās ietilpība ir 30 – 35 litriem; tajānotiek kokšķiedras sašķelšanās. Resno zarnu tālāko nodalījumu ietilpība ir 80 – 150 litriem un vairāk. Ietilpīgāks un smagāks gremošanas trakts ir smagā darba zirgiem. Mazietilpīgāka gremošanas trakta sākuma daļa var labi darboties tad, ja barība mutes dobumā ir labi sasmalcināta un samitrināta ar siekalām, tāpēc zirgiem ir nepieciešami labi attīstīti zobi, žokļi un košanas muskuļi. Zirgiem ir ļoti jūtīgas un kustīgas lūpas, kuras nodrošina barības satveršanu, taču sauso barību zirgi sasmalcina lēnām: neizbadējies zirgs 1 kg siena sasmalcina ~ 20 – 25 minūtēs, 1 kg auzu – 10 – 12 minūtēs. Barību sakožot, izdalās daudz siekalu ~40 litri diennaktī. Barības vads kuņģim pieslēdzas šaurā lenķī.