“Zinātniski tehniskais progress un tā ietekme uz sabiedrības attīstību, 20 gadsimtā

Meža politika nav politika partiju izpratnē, tā aptver mērķu, principu un līdzekļu kopumu par meža nozaru attīstību ilgā laika periodā. Pašlaik ir sagatavota meža politikas teksta, proti, dokumenta, sagatavošana Meža departamentā. Teksts nebūs garāks par desmit lappusēm, un tajā tiks koncentrētas visas galvenās idejas. Skaidrs, ka tas jāspēj saprast pat cilvēkam bez speciālās izglītības, lai arī viņš zinātu, kāda ir Latvijas valsts nostāja meža nozaru attīstībā.

Meža politika nepieciešama tādēļ, lai panāktu sociālo saskaņu meža ekonomiskajos, ekoloģiskajos un sociālajos jautājumos. Protams, tāpēc jau nekāds mīļais miers tirgū neiestāsies, jo tam ir savi, konkurences diktēti likumi un ekonomiski nosacījumi.

Meža politika nepieciešama arī tāpēc, lai meža speciālisti, īpašnieki, uzņēmēji un vides aizsardzības grupas savu viedokli par meža attīstības problēmām varētu paust politiskā līmenī. Šādā skatījumā meža politika kalpo par uzskatu kopumu, kas jāņem vērā arī politiķiem, strādājot pie likumu formulējumiem.

Latvijas sabiedrība meža nozares attīstībā ir būtiski ieinteresēta, jo mežam valsts dzīvē ir nepārvērtējama ekonomiskā nozīme, bet nedrīkst aizmirst, ka mežs ir ļoti svarīgs ekoloģiskais “stabilizators”. Pēdējā vietā nav liekami arī nodarbinātības un citi sociālie jautājumi.

No meža politikas izriet arī Latvijas pozīcijas starptautiskajā arēnā. Tā kā aptuveni 70 % no visas produkcijas eksportējam, bet dažus produkcijas veidus eksportējam pat 90 procentu apjomā, nevaram būt neatkarīgi no starptautiskajām nostādnēm, turklāt no visa kopējā eksporta 1997. gada vienpadsmit mēnešos mežs devis 29.9% tātad gandrīz trešo daļu, un, ja runājam par Latvijas eksportu uz ES valstīm, šis rādītājs ir vēl lielāks – 54.6% no valsts kopējā eksporta. Tas nozīmē, ka esam ļoti atkarīgi no vienas nozares sekmēm, bet kļūdas spēj izraisīt makroekonomiskas sekas. Valsts ir un būs lielākais mežu īpašnieks Latvijā, tāpēc arī valstij jāsekmē sava īpašuma apsaimniekošana, taču atšķirībā no sociālisma laikiem valsts nebūt nav vienīgā meža īpašniece. Savas loģiskās un likumīgās intereses ir arī pārējiem īpašniekiem. Acīmredzot pavisam drīz būs jānodrošina, lai publiskās tiesības visos mež īpašumos tiktu piemērotas vienādi. Meža nozarē pretrunas ir samilzušas, un nozares attīstība patlaban ir neprognozējama. 1991. gadā nozares reorganizācijā tika pieļauta milzīga politiskā un ekonomiskā kļūda. Tā vietā, lai, saglabājot ražošanas bāzi, strauji risinātu esošo valsts mežrūpniecības saimniecību privatizāciju, tā praktiski tika iznīcināta populistisku saukļu vārdā. Tā vietā lai pilnveidotu likumdošanu, piesaistītu investīcijas ražošanā (kā tas notika pārtikas rūpniecībā), zināmu aprindu interešu vārdā tika veikta tā saucamā “valsts un saimniecisko funkciju atdalīšana” ar šodien ar vien skaidrāk jūtama negatīvām sekām.

Valdībai jādefinē Latvijas mežu politika, lai, uz to pamatojoties, jebkurš uzņēmējs valstij tik nozīmīgajā meža nozarē spētu veidot savu biznesu uz pasaules atzītiem ekonomiskiem un vidi saudzējošiem principiem.