Zīverts Āksts teksta analīze

Tēma. Cilvēku attiecības 17.gadsimta sākumā, kur pastāv gan mīlestība un kaislības, gan principi, kas dažkārt spēcīgāki par personības individuālo viedokli, garīdznieku aprobežotā pasaules uztvere kontrastā mākslinieku (aktieru, rakstnieku) iekšējai pasaulei un brīvajiem uzskatiem. Izšķirtās ģimenes liktenis, kurā iejaucies nevēlams personāžs, kas pat tiranizē ģimeni, neļauj tai būt pašai un uzspiež savu safabricēto viedokli. Cilvēka kā individualitātes un pūļa vientiesība, pūļa kā kategorijas pakļaušana kādam konkrētam uzskatam, domas brīvības un viedokļu atšķirība laukos un pilsētā, kā arī dažādās valstīs. Sabiedrības slāņu dažādā nozīme klauna loma uz skatuves un dzīvē: apbrīna un nicinājums. Tenkas, vēlamā pieņemšana par patieso, šķiru dažādā cīņa par izdzīvošanu.

Konflikts. Lugas fragmentā atklāti vairāki konflikti, to fragmenti, dažādas to attīstības fāzes. Divi nozīmīgākie ir saistīti ar galveno varoni Šekspīru. Viens ir par klauna aktiera lomu sabiedrībā apbrīnu uz skatuves un noliegumu, pat nicinājumu, kad tas rampas gaismu atstājis, otrs starp Šekspīru un Falstafu par patiesajām dzīves vērtībām un vajadzībām, Baznīcas savdabīgo attieksmi pret teātra mākslu, literatūru un rakstniecību laicīgā nozīmē, dzīvi pēc nāves un Falstafa autoratīvi aprobežojošo un ierobežojošo attieksmi pret rakstnieka ģimeni, Stretfordas ciemu un tās ļaudīm. Garīdznieku sanikno rakstnieka vieglprātīgā attieksme pret piesolītām pēcnāves mokām un savdabīgais uzskats ja ciešu, tātad esmu. Savukārt Šekspīram šķiet nepieņemama visa noliedzošā attieksme pret mākslām, arī lasīt un rakstītprasmi, ko gādīgais ģimenes aizstāvis pret grēka apsēsto tēvu nav viņa meitām iemācījis, jo pašam nav šo tik nozīmīgo prasmju.

Pakārtoti konflikti norisinās starp pārējām lugas darbībā iesaistītām personām, vairāk gan dažādiem to pāriem. Pirmais nopietnais konflikts ir starp Bēkonu un Klaidoni, kurš filozofam nozog maku, pašu pirms tam no dzirdētām tenkām aprunājot un varbūt pat apmelojot. Tad, kad viņš uzzin, ko patiesībā apzadzis, ir jau par vēlu... Nākošais savdabīgais konflikts ir starp Mēriju un Herbertu jaunekļa uzmanības apliecinājumi tiek atraidīti līdz brīdim, kad dāma uzzina, ka Herberts patiesībā ir jaunais Pembrokas grāfs. Pēc uzzināšanas jaunais cilvēks viņai šķiet gan fiziski, gan emocionāli un ētiski simpātisks. Sākumā viņa to atraida, taču vēlāk pati cenšas iegūt viņa uzmanības apliecinājumus. Neliels konflikts, drīzāk gan nesaprašanās notiek starp Mēriju un Kendelu, kurš tikko tēlojis Džuljetu un jaunā dāma netic, ka tik pārliecinošu meitenes lomu var notēlot puisis. Viņa izskatīguma un manieru ietekmēta Mērija uzaicina Kendelu satikties savā pilī. Turpmākajā darbībā attīstīts konflikts starp Falstafu un Šekspīru.

Paralēlajā darbībā notiek sarunas starp Ceļotāju un Benu Džonsonu, kurās atklāti laikmetam raksturīgi uzskati un notikumi, taču šīs sarunas veido tikai fonu, miermīlīgu viedokļu apmaiņu, kas nav uzskatāma par konfliktu.

Lugas fragmenta remarkas spilgti raksturo norises vietu, situāciju (Izrāde patlaban beigusies, un aktieri, novilkdami savu lomu kostīmus, vēl seko priekšnesumam skatuvē; no turienes atskan skumjš motīvs [.