Žoržs de Latūrs

Žoržs de Latūrs (1593 - 1652) līdzīgi kā vairums Rietumeiropas jauno gleznotāju

gandrīz visos viņa darbos, īpaši gaismēnu lietojumā. Un tomēr, kopumā Latūrs ir

Latūrs daudz ceļoja un bieži mainīja dzīvesvietu. 1639. gadā viņā uzgleznoja

Karaļa Luija XIII pasūtījumu un kļuva par Karaļa galma gleznotāju, labi pazina

oriģināldarbu, pie kam tie nav datēti. Tādēļ Latūra darbus var dalīt pēc cita,

savdabīgāka principa - dienas un nakts ainās. Nakts ainas gandrīz pilnīgi sāka

Latūrs lietoja to pašu izgaismošanas manieri, ko Karavadžo. Ja Karavadžo gaismas

avots bija mistisks, skatītājam nezināms, tad Latūrs mīl dzīvo uguni - vientuļas

savus tēlus it kā izbūra no nakts tumsas. Daudzfigūru kompozīcijas "Sv. Irēna

lāpa. Darbā "Eņģeļa parādīšanās Sv. Jozefam" ir ļoti sarežģītas gaismas un

tumsas gradācijas, izgaismota tikai eņģeļa seja. Gaismas avots ir svece, kas

uzplaiksnījumi. Parasti Latūra audeklos nav ne loga uz ārpasauli, ne ainavas

Latūrs saprata, ka meistarīga manipulācija ar gaismas avotu var izolēt figūras

no apkārtējās pasaules un tās it kā nejauši izcelt. Atsevišķu detaļu, piemēram,

sejas pārspīlēta un pēkšņa izgaismošana piešķir tai īpašu nozīmi. Dažos darbos

Velaskēzam u.c.). Tādēļ Latūra daiļradē ir pat grūti atšķirt žanriskās ainas no