Zvārtavas pils

No senlaiku greznuma aizgūtā, muižā savdabīgos viesnīcas numuros var pavadīt nakti, iejūtoties tolaiku saimnieku lomās.

Muižas komplekss veidojies 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta sākumam. No senākās apbūves palikušas klasicisma stilā celtās, vēlāk neogotikas dizainā modernizētās saimniecības ēkas, staļļi, kā arī dārznieka māja.

Parka veidošana Zvārtavas ezera krastā sākta 18.gs. Tā vecākā, regulārā plānojuma daļas atrodas dienvidrietumos no pils, terasveida nogāzē pie ezera. Reizē ar jauno pils celtniecību 19.gs. otrajā pusē veidota jauna parka daļa. Celiņi ir aizauguši, bet divi dīķi vēl redzami.

Ezera ziemeļu galā atrodams ozols — divu koku trīskāršs saaugums. Pie pils teritorijas pieskaitāmas arī holandiešu tipa vējdzirnavas, kas būvētas 1803. gadā kā muižas kompleksa sastāvdaļa. No tām gan saglabājies tikai korpuss, bet tajās saglabājušies arī seno iekārtu fragmenti sarkano ķieģeļu logailas un durvju ailu apmūrējumi.

Caur gadu gaitām būve pabijusi daudzu īpašnieku rokās, atstājot dažādas pēdas un zīmes no to saimniekošanas laikiem. Piemēram, ēkas lievenī latīņu valodā ir ierakstīts: „Hic habitat Felicitas, nihil mali intret” jeb "Te mājo laimība un ļaunais pār slieksni neienāk." "Šis teiciens raksturo Zvārtavas muižas bijušo saimnieku laulāto draugu Gotlība Ferzena un Luīzes fon Ceikeles dzīves uzskatus. Viņiem laimība saistījās ar gara kultūru un harmoniju personiskajā dzīvē.

1517. gadā tās īpašnieks bija Jurgens Švarchofs. Tad, 1627. gadā par muižas vadītāju kļūst Redingers (Rôdinger), kas ir tiešais Švarchofu dzimtas mantinieks.

1629. g. muiža kopā ar Gaujienas pilsmuižu tiek piešķirta Banēru (Banner) dzimtai, kas saimnieko tur 9 gadus, līdz tā 1638. gadā tiek piešķirta valsts maršalam Akselim Banēram. Tālāk Zvārtava nonāk Delvigu dzimtas rokās, kas tajā valda 18. gadsimtā.

Pēdējais zināmais mantinieks no Delvigu dzimtas bija Bernharda Reinholda fon Delviga dēls leitnants barons, Pēteris Delvigs, kurš to saņem savā īpašumā 1781. gadā. 18.gs beigās, 1783. gadā tur sāk saimniekot Skotusu ģimene (die Familie Skotus). 1820. g. Šo īpašumu iegūst Hafrath Skotus – galma padomnieks, kura pārziņā ir 336 vīrieši, 379 sievietes, līdz 1858. gadam, kad muiža pāriet jau minētās Luīzes fon Ceikeles (Luise von Zoekell) īpašumā.