20 gs 40 gadi latviešu literatūrā

Līdz 1941. gadam notika klusa un nemanāma cilvēku pazušana. 1941. Gada 14. jūnijā tika izsūtīti daudzi rakstnieki, ne tikai latvieši : Viktors Eglītis, Elza Stērste u.c. Tika izveidota rakstnieku savienība, kongresā piedalījās daudzi rakstnieki, kamēr daļa bija lopu vagonos. Par rakstnieku savienības priekšsēdētāju kļuva A. Upītis. A. Eglītis šo situāciju apraksta savā romānā „5 dienas”.

Izmainās arī literatūras tematika, galvenā prasība – rakstīt sociālistiskā reālisma manierē, kad labais cīnās ar vēl labāko.

Nākamās pārmaiņas ir tā sauktais vācu laiks latviešu literatūrā. Sabiedrība kļūst optimistiska, taču vēlāk tas noplaka, jo neatļāva izkarināt karogus. Taču bija radošā brīvība un rakstniecība uzplauka. Bija daudz koncertu, teātra uzvedumu. Daudzas grāmatas publicēja laikā no 19943. – 1945. gadam. Darbus publicē tādi rakstnieki kā Ilona Leimane, Mārtiņš Zīverts un Anšlavs Eglītis. Dzejā šis laiks ir īpaši nozīmīgs, dzejnieki pievēršas latviešu tautas likteņgaitām, piemēram, Kārļa Skalbes pēdējais dzejoļu krājums „Klusuma meldijas”. 1944. gadā Aleksandra Čaka mūza Milda Grīnfelde ar savu vārdu publicē Čaka dzeju poēmā „Tētis karavīrs”.

2. pasaules kara beigu posms saistīts ar lielām iedzīvotāju kustībām, došanās emigrācijā uz Zviedriju un Vāciju. Veidojas termins – trimdas literatūra, ar ko saprot literatūru, kas rakstīta uz rietumiem no Latvijas. Trimdas pirmo paaudzi veido Latvijā dzimuši cilvēki, kuri jau bija pazīstami rakstnieki Latvijā – J.