Bedības un to tradīcijas latviešu literatūrā

Latvieši miršanu uzskata par dabīgu norisi, par daļu no pasaules rituma, par Dieva likumu. No miršanas nebaidās, jo to saprot kā pāreju no dzīves šai saulē uz dzīvi Viņsaulē, Aizsaulē, Aizmūžā, Debesu valstībā, Paradīzē jeb Veļu valstībā. Bedības ir arī pēdējais mūža gods cilvēkam. Mūsu senči bija nāvi iztēlojušies kā turpinājumu šai dzīvei. Ticēja, ka cilvēks sastāv no auguma, dvēseles un veļa. Augums pēc nāves tiek nodots Zemes Mātei Mārai un viņas gādībā tas sairst un pārvēršas citās vielās. Mārai ir daudz un dažādi apzīmējumi: Pasaules Māte Mira, Zemes Māte, Veļu Māte, Ļaužu Māte, Lopu Māte, Meža Māte, Jūras Māte u.c. Dvēsele ir cilvēka garīgā daļa, labā un ļaunā vērtētāja, dzīves ziņas piepildītāja. Dvēsele atgriežas pie Dieva. Velis turpina dzīvi Šaisaulē vēl pēc auguma sairšanas. Ar veļiem latvietis sadzīvo tāpat , kā ar saviem ģimenes locekļiem. Ja citās reliģijās mirušo gari veļi izraisa bailes, tad pie latviešiem tā nav. Arī dvēseles un veļa pāriešana no šīs saules Viņā saulē nenotiek bez zināmām grūtībām. Dvēsele kādreiz vēl kavējas pusceļā; arī pēc apbedīšanas tā pirmo nakti pārguļ kapsētā krusta galā. Ja uz bērēm ielūdz, tad tās ir jāapmeklē obligāti. Daudzi tic, ka pēc nāves cilvēks nokļūst vai nu Debesu valstībā, vai nu ellē. Uz elli dodas ļaunie, bet uz Debesīm labie.

Daži uzskata, ka dvēsele atdzimst pēc 100 gadiem. Bedības parasti ir divu vai trīs dienu godi. Latvieši miršanu saprot kā pāriešanu uz dzīvi citā pasaulē, nevis iznīcību. Mūsdienās ir daudzi kapi; Ulbrokas, Meža, Salaspils, Jaunciema, Lāčupes, Bolderājas u.c. kapi. Gandrīz katrā pilsētā ir savi kapi. Agrāk mirušos apglabāja mežainos laukos un citos neiesvētītās vietās. Parasti mirušo glabā pie tuviniekiem. Jau senos laikos (no 400. 1500.g) redzamas apbedīšanas pēdas. Atrasti uzbērti smilšu kalni, kapu vietās atrasti ieroči (kaujas cirvis, ozola vāle) un darba rīki (krama kalts).

Cilvēka dabā ir vairīšanās no visa svešā, tāpēc latvietis dažkārt atrod iemeslus atrunāties no miršanas tuvākajā laikā.

Bēru dienā viesi ved līdzi katrs savu kukuli maizi, gaļu, alu un brandavīnu, bet kambarī viesu kukuļus nenes, kamēr vēl līķis mājā.

Neviens bērēs nedrīkst dzert, iepriekš drusku alus vai brandavīna zemē neizlējis.

Ja mironi aprokot, uznāk lietus mironis paņem līdzi pakaļpalicēju svētību.

Ja bērēs nodziest kāda no tām svecēm, kas ir pie līķa, tanī mājā vēl kāds mirs.

Kaķēnus nedrīkst slīcināt, jo tad noslīcina savu laimi.

Dzīve ir tikai īss pārbaudes laiks, lai uzzinātu, kur nokļūsim Debesīs vai ellē. Tie, kas grēkojuši un nav ticējuši Dievam, pēc nāves nonāk ellē, bet tie, kas Dievu godājuši, Viņam ticējuši un To mīlējuši nonāk Paradīzē. Cilvēka miršanas brīdis ir Dieva ziņā. Pirms nāves cilvēkam visa dzīve paskrienot gar acīm. Latviešu Bedību goda novadīšana un izdarības ar ēšanu, dziesmām un deju apmirušo nesaietas ar kristīgās ticības uzskatiem par miršanu, bērēm un augšāmcelšanos, tāpēc ar kristīgās ticības izplatīšanos sākas seno bedību paražu vajāšana. Minēto iemeslu dēļ kristīgā baznīca vāķēšanu uzskatījusi par sevišķi nevēlamu un iznīdējamu darbību.