Absolūtisms 17. gadsimtā

17. gadsimts Eiropā raksturīgs ar sarežģītiem politiskajiem apstākļiem un tai pat laikā ar plašiem zinātnes atklājumiem, kas, neapšaubāmi, atstāja ietekmi uz visām kultūras norisēm. 17. gadsimtā norisinājās antifeodālās kustības (feodālis valdošās šķiras pārstāvis feodālismā; muižnieks, dzimtkungs); aizsākās buržuāzisko (buržuāzija nedižciltīgo bagātnieku šķira) revolūciju notikumi. Līdz šim cilvēka stāvokli sabiedrībā noteica nevis bagātība, bet gan tituls un statuss tituls noteica privilēģijas un arī pienākumus. Nevienlīdzība tika pieņemta kā kaut kas pats par sevi saprotams un neapšaubāms. 17. gadsimtā arvien pieaugošais buržuāzijas spēks iespaidoja to, ka robeža starp dižciltīgajiem un nedižciltīgajiem tomēr kļuva nenoteiktāka, elastīgāka (tas bieži vien tika panākts ar izdevīgām precībām starp dižciltīgajiem un nedižciltīgajiem). Kaut gan buržuāzijai nebija aristokrātijas privilēģiju, tā pretendēja uz tiem uzdevumiem, kas senāk bija bijuši tikai aristokrātijai.

Šo politisko un sociālo cīņu rezultātā 17. gadsimtā Rietumeiropā beidzās nāciju veidošanās un lielo nacionālo valstu rašanās. Par tipisku šī perioda valsts formu izveidojās absolūtā monarhija, kurā likumdošanas vara un izpildvara piederēja vienai personai monarham (karalim). Par klasisku absolūtisma valsts paraugu izveidojās Francija, absolūtisms valdīja arī Spānijā, kas gan 17. gadsimtā zaudēja Eiropas spēcīgākās lielvalsts statusu. Vienlaikus Holandē pastāvēja buržuāziska republika, bet Itālijā un Vācijā izveidojās sociālā sadrumstalotība.

Laikmeta raksturu ietekmēja arī plašie zinātniskie atklājumi un filozofijas uzplaukums. 17. gadsimtā galīgi tika satricināts viduslaiku Baznīcas uzspiestais pasaules uzbūves uzskats un to paveica Dž. Bruno mācība par kosmiskās telpas bezgalību. 1632. gadā tika iespiests modernās mehānikas un dabaszinātņu izveidotāja Galileo Galileja darbs "Dialogs par divām galvenajām pasaules sistēmām", kurā zinātnieks dedzīgi aizstāvēja astronoma Nikolaja Kopernika heliocentrisko teoriju (mācība, ka pasaules centrs ir Saule). Vācietis Johanness Keplers pētīja planētu orbītas un formulēja planētu kustības likumus. Īzaks Ņūtons formulēja vispārīgo pievilkšanās spēka jeb gravitācijas likumu: divi ķermeņi pievelk viens otru ar spēku, kas ir tieši proporcionāls to masai un apgriezti proporcionāls attālumam starp tiem kvadrātā. Likums izskaidroja to, kāpēc planētas noturas savās orbītās, un papildināja jauno pasaules ainu.

17. gadsimta filozofi centās izprast, kā var iegūt ticamas zināšanas par dažādām lietām un parādībām.