Absolūtisms Eiropā – vēsturiskā izcelsme un raksturiezīmes

Absolūtismu nav iespējams izprast visā pilnībā, ja neaplūko to saistībā ar tikko analizētajām norisēm tirdzniecībā un rūpniecībā tarifikāciju, rūpniecības noteikumiem, tirdzniecības kariem, valūtas operācijām un nodokļu likumiem, kas lieti noderēja jauna ekonomiskā modeļa veidošanā. Valsts varas institūti aktīvi līdzdarbojās preču ražošanā un eksportā, kā tas notika Anglijā, kur 1660.gadā Kuģniecības likumiem valsts ierobežoja importēto kravu apjomu un pieprasīja, lai koloniju preces izietu caur Anglijas ostām, pirms tiek laistas apgrozībā citur. Piemēram Francijā valdība raudzijās rast līdzekļus arvien apjomīgākā birokrātiskā aparāta un armijas institūtu vajadzībām, tāpēc ieviesa jaunus nodokļus un noteica arvien augstāku maksu par karaļa piešķirtajām privilēģijām. Valsts augošo finansiālo prasību dēļ aizvien vairāk par naudas pelnīšanu bija spiesti domāt gan buržuā gan arī zemnieki, bet tas likumsakarīgā kārtā vainagojās ar to, ka praksē plaši ieviesās uzņēmējdarbība un algots darbs.

Absolūtisms un kontrole pār baznīcu un aristokrātiju. Francijā, Spānijā, Austrijā oficiālā ticība bija katolicisms, un šo valstu monarhi centās baznīcu un garīdzniekus dažādos ceļos ‘’nacionalizēt’’. Jau 15. un 16. gadsimtā pāvesti bija atteikušies no zināmas varas par labu Francijas un Spānijas laicīgajiem valdniekiem. Atsaukdamies uz šiem precendentiem, absolūtisti uz Romas baznīcu izdarīja manāmu spiedienu. Cīņa starp monarhiem un augstmaņiem izraisīja papildu nesaskaņas starp vietējo un centrālo varu. Francijā absolūtisma piekritēji iesaistījās sīvā karā pret provinču autonomiju, tiesības uz kuru galvenokārt aizstāvēja aristokrāti. Absolūtisma labā strādāja netikai apdāvināti praktiķi, tā piekritēji vaiga sviedros pūlējās arī teorijas labā. Karaļa varas aizstāvji varēja izmantot ne vien to, ko bija sarūpējuši tādi politiskie filozofi kā Bodēns, bet arī tādus traktātus kā “”Politika, kāda izriet no Svētajiem rakstiem’’(1708), ko Luija XIV valdīšanas laikā, vēlēdamies pamatot nepieciešamību spēcināt monarha varu, bija sarakstījis bīskaps Žaks Bosiē. Viņš apgalvoja, absolūtā vara un patvaldība nevar būt viens un tas pats, jo Dievs, kurā ‘’vienojies spēks ar pašu pilnību’’, ir tiklab vienots ar karaļa personu. Tātad karalis par savu rīcību atbild tikai Dieva priekšā un,ka viņu no pārējiem mirstīgiem šķir tikpat liels bezdibenis, kāds šķir karali un Dievu.

Luija XIV absolūtisms. Vēl 18.gadsimta vienkāršie ļaudis cieši ticēja, ka karaļa pieskāriens var dziedēt slimības. Luijs un viņa pēcnācēji tamlīdzīgus māņticīgus priekšstatus nevis apkaroja, bet lika lietā, lai nostiprinātu savu stāvokli, proti, lai valdītu kā Dieva iecelti karaļi, kas apveltīti ar dievišķām spējām un ar vienkāršajiem mirstīgajiem nav pat salīdzināmi.