Teksts nav teksts jeb Ledus sēne.”
Izlasījis lugu „Teksts nav teksts jeb Ledus sēne”, kuru sarakstījusi Evija Caune. Šī ir absurda luga, kur savā starpā strīdas 2 personas Emīls un Lūcija. Darbība var norisināties kā mūsdienās tā arī ne pārāk senā pagātnē.
Lugā piedalās Emīls- rakstnieks ap 50 gadiem, Lūcija- Emīla sieva, Filozofijas zinātņu doktore, ap 50 gadiem un Zane- Emīla un Lūcijas mazmeitiņa, ap 5 gadiem.
Esmu redzējis vai vienkārši dzirdējis dažas lugas ,piemēram, luga „depresija” kura ir ļoti īsa un muļķīga. Lugā „depresija” aprakstīja viena realitātes šova gaita, kura draudēja izgāzties jo šova varone nedarīja neko, kas skatītājiem liktos interesanti un viņi skatītos šo šovu. Šī luga ir savāda, bet tomēr saprotama, atšķirībā no Evijas Caunes lugas.
Kad Lūcija izlasīja Emīla uzrakstīto lugu viņa nesaprata kā luga var būt absurda, vienkārši sakot ne par ko. Jo viņa uzskatīja ”Es redzu, luga ir absurda, jo tā neko nepasaka, tā neko neatrisina. Un tas nav iespējams, jo teksts nav jēdzieniski saistīts.”
Lugai ir pagrūti pateikt laiku, kad notiek šī darbība, viss norisinās vienā istabā(galds, 2 šūpuļkrēsli,) nav tieši teikts, ka tas ir dzīvoklis vai māja.
Teikumi nav gari, ir vārdi, kurus mēs parasti sarunu valodā neizmantojam (frāžains, matērija, koncepcija, sintaktisko u.c.), kā arī autors izmanto tēlainās izteiksmes līdzekļus piemēram: viņi precīzi kā mēs (salīdzinājums),absurda luga (epitets) u.c.
Izlasījis šo darbu pat vairākas reizes man galvā vienmēr palika tāds kā juceklis, jo vienkārši es apjuku. Un, lai saprast atsevišķus teikumus vai ainas man vajadzēja izlasīt ļoti uzmanīgi un vairākkārt. Ieteiktu izlasīt šo darbu visiem ko pazīstu, jo gribētu zināt viņu domas par šo darbu un stāsts nav garš. No šī teksta man ir tāds priekšstats” ka ne viss ir jāsaprot, kas tiek lasīts. Galvenais, ka ir interesanti.(U. Tīrons).”
