Akmens mūžībā, mūžība akmenim

Akmens mūsu apkārtnē un dzīvē tas ir tik pašsaprotami un vienkārši, tāpat kā zeme, ūdens, debesis, mākoņi.

Jau kopš bērnības pazīstu akmeņus. Tie ir bijuši mani draugi un rotaļu biedri, kad ar tiem rotaļājos, liku kaudzītēs, šķiroju pēc krāsaam un izmēriem, metu tālumā un mērķēju pa tukšām bundžītēm. Akmeņi bija tik dažādi : lieli, mazi , resni , plāni , raibi, vienkrāsaini, gludi, rievaini, bet viņos bija kas īpašs un neizpētīts. Visspilgtāk atmiņā palikuši mazie, plakanie olīši Papes jūrmalā. Ar tiem, vietā kur upīte ietek jūra, mētāju ‘’vardītes’’ un skaitīju cik reizes tās palēcās virs ūdens un tad pazuda dzelmē. Akmeņi ir bijuši arī mani nelabvēļi un ienaidnieki, kad aizķērās aiz tiem kājas un dabūju pirmos punus.

Tā akmens kopš seniem laikiem saista cilvēku uzmanību. Nez cik tam gadu ? Ja akmeņi prastu runāt, mēs noteikti uzzinātu daudz vairāk. Tas būtu dialogs starp pagātni un mūsdienām. Mēs nezinām cik ilgs ir akmens mūžs, bet zinām, ka viņš ir vecāks par visu cilvēku cilti uz Zemes.

Gadi iet, cilvēki mirst, dzimst, bet akmens, kāds bijis, tāds arī paliek. Akmens ir mūžības un stabilitātes simbols.