Aleksandrs Čaks – dzīve un daiļrade

Dzimis Rīgā drēbnieka ģimenē. Mācījies Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, Pirmā pasaules kara laikā mācības turpinājis Veravā un Saranskā, uz kurieni tika evakuēta ģimnāzija. 1918. g. uzsācis medicīnas studijas Maskavas universitātē, bet ļoti interesējies par lit., iepazinies ar futūristiem. 1919.g. iesaistījies Padomju Krievijas dzīvē: piedalījies dažās pilsoņu kara kaujās, strādājis kara slimnīcā, vadījis aģitācijas un propagandas darbu Saranskā, iesaistījies VK(b)P. Latvijā atgriezies 1922.g. un studējis medicīnu LU, ieguvis arī skolotāja tiesības. !925 – 1927. g. strādājis Drabešu bērnu patversmē un sešklasīgajā pamatskolā. Kopš 1928. g. strādājis tikai lit. darbu: organizējis dzejas žurnālu “Jauno Lira,”, darbojas b bā “Zaļā vārna” un žurnālā “Trauksme”, intensīvi publicējis rakstus par lit., presē, izdevis savu dzeju, tulkojis, lasījis lekcijas R. Egles lit. studijā. 1940.g. turpinājis publicēties; vācu okupācijas laikā rakstījis ļoti daudz, bet darbi netika publicēti. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas strādājis laikr. ”Cīņa” par kultūras nodaļas vadītāju un uzsācis rosīgu lit. darbību. Iekšēju pretruna mākts, centās iekļauties pēckara dzīvē. Viņam pārmeta renegātismu, viņa spilgto individualitāti tiecās iekļaut marksistisko dogmu un sociālistiskā reālisma žņaugos viņam buržuāziskos estētismu, formālismu, bezidejiskumu, kosmopolītismu. No 1944. g. Čaks strādājis laikr. “Cīņa” par kultūras nodaļas vadītāju, 1947. – 1950.g. bijis līdzstrādnieks ZA Valodas un lit. inst.

Pirmā publikācija latv. valodā – dzejolis “Sapņi” laikr. “Latvijas Kareivis” 1925.g. (Pirmos dzejoļus rakstījis krieviski.) Dzeja neatkārtojami oriģināla, dominē pilsētas tēls, izteiksme pārpilna metaforām, paradoksāliem salīdzinājumiem, neierastām gleznām, tai raksturīga ikdienišķu lietu estetizācija, skarbuma, smeldzes un maiguma savijums. Čaka ienākšana dzejā bija tik neierasta, ka daži kritiķi viņu nosauca par dzejas huligānu. Taču aiz šķietamā raupjuma slēpās jutīga sirds. Daudzi dzejoļi komponēti. Rakstījis arī lireopiku. Nezūdoša vērtība ir poēmai. Padomju laikā poēmu daļēji noklusēja, publicēja tikai fragmentus. Prozā pārsvarā psiholoģiskais tēlojums (stāstu krāj. “Eņģelis aiz letes”).

Miris Rīgā, apbedīts Raiņa kapos. Rīgā, Ziedoņdārzā ir L. Žurginas veidots piemineklis.

Daudz jau ir paveikts gan A. Čaka mantojuma apguvē, gan tā izvērtēšanā. Iznākuši raksti, kas aptver atstāto vērtību. A. Čaka dzeja ir bieži un detalizēti vērtēta, tomēr lielākoties kā autonoma mākslas vienība, neskarot poētikas saknes, ierosmes avotus, saskarsmes punktus ar citu tautu literatūru.

A. Čaka novatoriskās radošās darbības telplaiks bija gadsimta otrais ceturksnis (1925 1950), taču oriģinālās personības stiegrāja izaugsmē un pilnbriedība aizsniegšanā ārkārtīgi nozīmīgs bijis arī vēsturiskiem notikumiem un spilgtiem iespaidiem pārbagātais gadsimta sākumposms. Paša vēl neskaidrās atmiņas par 1905. 1907. gada revolūcijas un tai sekojošā Stolipina reakcijas perioda notikumiem, kas iztēlē saplūdušas ar tuvinieku atstāstītām un vēlāk no grāmatām iegūtām daudzveidīgām ziņām ar skarbi heroisko, līksmo un reizē ļoti traģisko Vētras Sējas laikmetu, kam vēlāk seko paša pieredzētie pirmā pasaules kara asiņainie viesuļi, daudzo Latvijas laikmeta, kam vēlāk seko paša pieredzētie pirmā pasaules kara asiņainie viesuļi, daudzo Latvijas bēgļu via dolorosa, nelaimes un kara posta sūrā dvaka, kas nākamo dzejnieku smacē jau dzimtajā pilsētā, pēc tam evakuācijā Igaunijā un tad dziļajā Iekškrievijā...