Aleksandrs Dimā – tēvs (1803-1870) literāro darbību iesāka kā novelists, taču vēlāk pievērsās dramaturģijai, radīdams ap 60 lugu un iedibinādams franču romantiskās drāmas tradīcijas. No tām populārākās: “Anrī III un viņa galms”, “Napoleons Bonaparts”, “Kārlis VII”, “Terēza”, “Kīns” u.c. Viņa dramaturģijā spilgti iezīmējas franču literatūras romantiskais virziens, kas turpmāk aizvien vairāk gūst pārsvaru pār klasicismu. Taču visplašāko popularitāti Dimā iegūst ar saviem romāniem. Ar Dimā vārdu publicēts ļoti daudz darbu, taču tie visi nav viņa paša sarakstīti. Dimā strādāja ar daudziem anonīmiem palīgiem, maz rūpēdamies par sarakstīto darbu māksliniecisko vērtību, bet cenzdamies dot vieglu un aizraujošu lasāmvielu. Lielākā daļa no šiem darbiem arī sen jau aizmirsta un nav atstājusi nekādas pēdas literatūrā, taču tādos viņa paša sarakstītos romānos kā “Grāfs Monte Kristo”, “Trīs musketieri”, “Pēc divdesmit gadiem”, “Karaliene Margo” un vēl dažos citos joprojām aizrauj interesantā, intriģējošā fabula un trauksmainie notikumi. Aizrauj rakstnieka veiklā un asprātīgā izdoma.
Izrādās, ka Aleksandrs Dimā par Monte Kristo salas eksistenci uzzinājis, būdams kādā izbraucienā kopā ar princi Napoleonu, un nolēmis, ka tās nosaukums būs ietverts jaunā romāna nosaukumā. Tikai vēlāk, meklēdams sižetu, izpētījis kādu Parīzes policijas arhivāra grāmatu un atradis tajā aprakstu “Briljants un atriebība”, kas tad arī bijis impulss tik slavenā romāna tapšanai. Tādējādi 1844. gads izvērtās par ārkārtīgi nozīmīgu A. Dimā daiļradē – ar laikraksta palīdzību lasītāji jau iepazina “Trīs musketierus”, kad parādījās arī “Grāfa Monte Kristo” publikācijas (romāns tapa vēl arī 1845.-46. gadā, latviski pirmoreiz – 1902. gadā).
Dailes teātrī dēku drāmu “Grāfs Monte Kristo” 1926. gadā ir iestudējis Eduards Smiļģis, pats arī spēlēdams titullomu. Toreiz viņa iemīļoto Mersedesi atveidoja Emīlija Viesture, bet dramatizējumu veidoja Valdis Grēviņš.
