Aleksandrs Čaks un Rīga

Aleksandrs Čaks ir tipisks urbāniskās jeb pilsētas dzejas pārstāvis, kurš ļoti plaši aprakstījis Rīgas dzīvi un tās cilvēkus. Daudz dzejnieka darbos runāts par pilsētas centru, tā ielām, greznajiem bulvāriem un nomali, kurā viņš jūtas kā paradīzē. A. Čaks velta rindu pēc rindas Rīgai, apdziedādams ielas, kios¬kus, dzertuves, krodziņus, afišas un raibu raibo pilsētas sa¬biedrību. [1]

Dzejnieks attēlo pilsētas centru, kurā notiek tik daudz kas, kur satiekas inteliģenti cilvēki un ubagi, krogus dzērāji un muzikanti, naktīs ielās iznāk ielasmeitas. Pilsētā ir ne¬mitīga burzma, "pulkstens divi, pulkstens divi. Ļaužu vesels mākons". Tramvajos un autobusos stāv cilvēki, piespiedušies cits citam. Visi kaut kur steidzas, ielās dūc un rūc mašīnas, vairs nav tā klusuma un miera, kas bija kādreiz. To skāris jaunais laiks: te "tagad asfalts stīdz" un "virs kokiem viļņo metālmati". Jaunais laiks ir naudas, varas un tehnikas laik¬mets, tam nav un nebūs vajadzīgs ne ormanis, ne dzejnieks. Ormaņus Rīgas ielās aizvien vairāk nomaina auto, taču viņi nav vienīgie, kas ir aizmirsti un pamesti. Tādi ir arī kara in¬valīdi, kuri savu iztiku cenšas nopelnīt, muzicējot uz ielām, spēlējot par savām skumjām:

Spēlē viņš par tiem, kas kropls kā viņš pats.

A. Čaka dzejā daudzviet minēta šī sērīgā mūzika, kas ļauj lasītājam sajust un izprast dzejnieka sastapto cilvēku skumjās atmiņas, neveiksmes, sirdssāpes. Daudz šādu dziesmu ir dzir¬damas krogos, dzertuvēs, jo pārsvarā šeit uzturas cilvēki ar savām sāpēm un vientulību.

Īpaša vieta dzejniekam ir pilsētas nomale to viņš dēvē par savu paradīzi, kur vismaz uz brīdi izjūtams klusums un var paglābties no pretrunīgās centra īstenības. Pilsētas no¬malē A. Čaks jūtas brīvs un dabisks:

Atgriežoties centrā, līdzās smalkajiem bulvāriem paveras cita aina ir vietas, kur valda īsta atkritumu tvertne, kur sasviestas vecas auto gumijas un riepas, mēslu kastes raida nejaukas smakas, drūms un nepievilcīgs ir skats pēc lietus: