Aleksandrs Grīns

Jēkabs Grīns, kas rakstniecībā pazīstams vienīgi ar pseidonīmu Aleksandrs Grīns, dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta Ziedos. Viņš ir jaunākais dēls ģimenē, bet vēl viņam ir vecākais brālis Jānis Grīns. Jēkabam ir arī dvīņu brālis Mārtiņš, kas nodzīvo tikai nedaudz vairāk par vienu gadu. Tā kā Jēkabs bija par Jāni piecus gadus jaunāks, tad viņš lielā mērā auga viens pats. Vēlāk viņš par sevi teica: "Es esmu uzaudzis ar sevi un Bībeli".

Vispirms A.Grīns mācās Muižgales pamatskolā. Viņš šajā skolā mācās no 1904. 1906. gadam. Tad viņš iestājas Jēkabpils tirdzniecības skolā. Zēnam iznāk nemitīgi konflikti ar skolotājiem visvairāk disciplīnas dēļ un 1910. gadā viņu izslēdz no skolas. Nekas neatliek, kā doties uz Rūjienas ģimnāziju pie vecākā brāļa, bet pēc gada uz Cēsīm, kuru viņš beidz 1914. gadā. Tur viņš beidz Millera jeb Zariņu Kārļa skolu. Tālākos plānus par Tērbatas Universitāti un medicīnas studijām pārtrauc 1. pasaules karš. Viņš iestājas Alekseja karaskolā Maskavā, kuru pēc dažu mēnešu apmācībām karodznieka dienesta pakāpē nosūta uz fronti1915. gadā. Viņš dienē vairākās cariskās armijas daļās Galīcijā.

1916. gadā, kad nodibinās pirmie latviešu strēlnieku bataljoni, viņš panāk savu pārcelšanu uz šim jaunformētajām vienībām. Sākumā viņš ir rezerves bataljonā Tērbatā, pēc tam tiek ieskaitīts 4. Vidzemes bataljonā. Kādu laiku viņš atrodas frontē pie Smārdes, tad pie Olaines purviem.

Tieši frontē Jēkabs Grīns kļūst par Aleksandru Grīnu gan ne oficiāli, jo pasē vārds netiek mainīts. Pēc tā laika paražas, bērni tika nosaukti krusttēva vārdā.Bet Grīniem ar krusttēviem nebija paveicies. Jānim tas ir mātes brālis liels dzērājs, bet Jēkabam tas ir tēva brālis galīgs neveiksminieks. Jēkabam agri sāk nepatikt ne krusttēvs, ne savs vārds. Par leitnanta Grīna jauno "krusttēvu" kļūst viņa komandieris Aleksandrs Plesners . Rakstnieks šo notikumu ir aprakstījis kādā "Dvēseļu puteņa" otrās daļas epizodē.

Lielākās un asiņainākās cīņas viņu neskar, bet tomēr visu laiku viņš ir iekšā pašā karavīru dzīves mutulī. Tomēr viss šis laiks ir veidojis viņa personību, atstājis neizdzēšamas pēdas viņa dvēselē un apziņā, veidojis vērtību skalu, vīrišķības un varonības izpratni, licis tautas liktenim kļūt par vienu no galvenajām tēmām Aleksandra Grīna daiļradē.

1917. gada20. jūlijā Grīnu smagi ievaino, operē Rīgā, bet evakuācijas laikā pārved uz Pēterpili. 1918. gada aprīlī viņu demobilizē no armijas, tāpēc viņš dodas uz Tērbatu studēt medicīnu, tomēr kara apstākļu dēļ viņš tomēr pārtrauc mācības. 1919. gada martā viņu mobilizē Sarkanā armija, bet tās atkāpšanās laikā dezertē no tās. Tad viņš nokļūst Bauskā pie vāciešiem un visbeidzot nokļūst Jelgavā Baloža brigādē un ar to ieiet Rīgā. Kādu laiku viņš armijas virspavēlnieka štābā vada kara cenzūru un ir laikraksta "Latvijas Kareivis" līdzredaktors.No armijas A. Grīns demobilizējas 1924. gadā kapteiņa dienesta pakāpē.