Annas Ahmatovas dzejas redzējums
Anna Ahmatova literatūrā ienāca kā īsta dzejniece, uzreiz gūstot panākumus Krievijā. Annas Ahamtovas dzeju nav iespējams sajaukt ar kādu cita dzeju. Viņas dzeja var nepatikt, neaizkustināt dvēseli, to var neizprast, bet tajā lasītājs pamana savdabīgumu un dzejnieces talantu izteiksmīgumā un lirikas spēcīgumā, kurš izpaužas dzejas aforistiskajā īsumā.
Dzejnieces personība varbūt ir izveidojusies, pateicoties laikmetam, kurā viņa dzīvoja. Divi pasaules kari, oktobra revolūcija, kas ietekmēja Krieviju, kurā rakstniece veselu pusgadsimtu dzejoja. Varbūt arī, ka tādēļ dzejnieces dzeja ir tik spēcīga, jūtīga un patriotiska ar traģiskuma pieskaņu. Viņas dzejā mēs varam sastapties ar jau mums ierastām tēmām, piemēram, mīlestību, kaislībām un saprotošu un stingru uzskatu. Dzejnieces dzejas iedvesmotāji bija humānisms, tautas ciešanas un sāpes, sievišķība, kas dažreiz pārvēršas par vīrišķību.
Dzejnieces jūtas nepārvēršas par nogurumu plankumiem, spēcīgais gars nepadodas un domas nekļūst sīkas un nevarīgas. Atkal un atkal lasot dzeju, lasītājs iziet cauri mīlestības laimes un ciešanu lokiem, rodam saistību ar konkrētu dzīvi un tēliem. Saprotam, vismaz nojaušam, ka dzejas uzdevums ir būt cilvēka garīgās pasaules spogulim, sirdsapziņai un tautas vēstures lieciniekam. Viņas dzejā jūtami kontrasti, kustība, dažādākas situācijas, dialogi un dabas klātbūtne. Visbiežāk dzejā iezīmēts lūzuma punkts, divu cilvēku mīlestība un nojausma, ka notiks kas neparedzēts, negaidīts vai satraucošs.
Dzejnieces valoda ir īsa, konkrēta un nepārprotama. Annas Ahmatovas dzejā teiktais vārds ir bez uzspēles un lieka sakāpinājuma – precīzs, pārdzīvots. Vārdi „ nekaujas ” cits ar citu, bet gan pretēji, papildinās, paspilgtinās. Kopējais tēls, izteiksme, ir nesamākslota, dabiska un viegla, tai pat reizē lasītājam nākas ar grūtībām izprast, izjust domu, bet tā tak ir meistarības zīme dzejniekam, vai ne?
„ Es gaismas staru pielūdzu –
Bāls, smalks tas logā mirdz.
Kopš paša rīta vārdi klus
Un ir uz pusēm sirds. ”
