K Skalbes dzejas pasaulē

Zināms, ka daļa K. Skalbes dzejoļu radušies laikmeta sociālās nospiestības rezultātā. Dzejā K. Skalbe ielicis lielu savas sirds daļu. Galvenās dzejas tēmas ir mīlestība un ilgas pēc dzimtenes. Dzejā izsaka visu: gan dabas aprakstu, gan mīlestības pārdzīvojumus, gan arī patriotiskas noskaņas.

Skalbes dzejā dabai ierādīta galvenā loma, apdzejojot to vai saistot to ar cilvēka dzīvi un folkloru. Viņš dabas tēlus salīdzina ar materiālām vērtībām, bet tas nebija kā tās pazeminājums, bet gan cildināšana, jo, piemēram, takas, puķes un debesis dzejnieka dvēselei ir daudz nozīmīgākas par laicīgās pasaules dārgumiem. Tas atklājas dzejolī ”Ziedoņa idille”:

Dzejolis ”Mana mūza” sasaucas ar folkloras motīviem par tautas brīvības cīņām. Bāra bērna tematika ir ļoti aktuāla mūsu folklorā. Te, nabadzībā, tiek skatīts visspožākais daiļums, ko veiksmīgi parādījis Kārlis Skalbe dzejolī ”Pelnrušķīte”:

Dzejolis ”Nemiers” jau pats skan kā tautasdziesma, kas cildina Latvijas dabu, proti, kokus, laukus un Daugavu. Te var secināt, ka Skalbes dzeja nozīmīga vieta ir dabai, tās saistībai ar latviešu folkloru un atbalsi paša dzejnieka dvēselē.

Kā nākamais Kārļa Skalbes dzejas motīvs, kas mani piesaistīja ir mīlestība.

Dzejnieks atzīst, ka mīlestība dod spēkus un ceļ pašapziņu – Tu esi vajadzīgs kādam cilvēkam, tātad tu esi kaut ko vērts.