Antīko filozofu uzskati

Sokrāts pievērsa uzmanību cilvēka pašizzināšanai un tikumiskajai pilnveidošanai. Pēc viņa domām augstākais tikums, tā ir gudrība un zināšanas. „Ja zinu, tad esmu tikumīgs.” Taču Aristotelis uzskatījis, ka tikums ir gribas stāvoklis un tas neizriet no zināšanām. Uzskatos paudis, ka „tas, kas ir saprātīgs ir tikums, bet tas, kas ir nesaprātīgs ir netikums”. Īpaši, par šiem jautājumiem ir spriedis Aristotelis, kurš izpratis tikumu kā pretstatu vienību, kur viens pretstats ietver sevī otru pretstatu un ir pareizā samērā ar to.

Sokrāts bija noraidošs pret dabas izzināšanu pretēji Aristotelim, kurš uzskatīja, ka saskaņā ar dabu jāattīsta bērnā tieši tas, kas ir dots no dabas, viņa dotības. Aristotelis uzskata, ka daba ir pilnīga, arī īstenība atklājas objektīvos dabas faktos, arī sociālajā dzīvē un cilvēka dvēselē. Savukārt Platons uzskata, ka īstenība ir tikai cilvēka individuālajā apziņā.

Pēc Sokrāta domām individuālais mērķis ir katra atsevišķa cilvēka morālā pilnveidošanās, tā uzskata arī Platons, ka audzināšanai jāizvirza mērķis attīstīt katra indivīda spējas atbilstoši viņa dotībām. Platons un Aristotelis uzskata, ka jāatklāj un jāattīsta cilvēku piemērotība noteiktajai grupai, tas ir, jāmāca mācību priekšmeti pēc interesēm, bērnu spējām un viņu dabas dotībām. „Taču īstās zināšanas nevar iedot no ārienes, tām jāizaug no paša personības dzīlēm, un skolotājam tās jāsekmē.” Sokrāts vēlas vest bērnus pretī labajam, nemācot ļaunu, tāpat kā Aristotelis, kurš uzskata, „ja mēs zinām labo, tad mēs arī darīsim labu”.

Vistuvākie savās domās ir Sokrāts un Aristotelis, viņu uzskati bieži vien sakrīt. Viņi abi saskata tikuma un laimes kopsakaru taču Sokrāts uzskata, ka „vissvarīgākais ir laime, kura atspoguļojas tikumībā.” Turklāt Aristotelis „laime kā cilvēka augstāko spēju apzinīga darbība, kas saskaņota ar viņa paša pilnveidošanās likumiem un konkrētiem ārējiem apstākļiem, kuros atrodas cilvēks”.

Platons ar lielu cieņu izturējās pret Sokrāta atziņām, bet to nevarētu teikt par Aristoteļa un Platona attiecībām. Pirmā atšķirība starp Platona un Aristoteļa filozofiskajiem uzskatiem ir jautājumā par idejām. Platons kā duālists uzskatīja, ka ideja eksistē ārpus priekšmeta, bet Aristotelis bija monists un uzskatīja, ka idejai nav reālas patstāvības, tās eksistence nav iedomājama atrauti no lietas eksistences, tā eksistē kā priekšmetos ietvertā forma, kas dod tiem eksistences veidu.” Platons augstāko labklājību meklējis individuālajā apziņā, bet Aristotelis kopienas apziņā. Pēc viņu domām, augstākais mērķis par ko cīnās katrs cilvēks ir valsts mērķis. „Katra cilvēka saikne ar viņa līdzcilvēkiem ir laime.”