Daudzu meiteņu ideāls droši vien ir Laimdota no Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis”, tomēr man labāk simpatizē Spīdala.
Spīdala - Aizkraukļa vienīgā meita - “rotājās gredzeniem, krellēm”, tiešām “jaunekle īsta skaistule”. Līdzīgi lauvai Spīdala ir kaut kas apburošs, bet tajā pašā brīdī “tai trūkst tāds mīlīgais jaukums”, kas tā vien vilina to paglaudīt. Tomēr pat Lāčplēsim Spīdala pirmajā redzēšanās brīdī iepatīkas: ”Skaistumu tādu tas nebija redzējs:
Spīdalas acis raudzījās droši,
Burvīgas liesmas spīdēja tanīs.
“Jaunavas gaita ir tik viegla, ka pat tās “dīvaini lunkanā daba jaunekli tīri mulsināt sāka”. Meiča izskatījās tik burvīga, tik skaista, tomēr tās skaistums slēpj daudz no tā, kas ir dziļi dvēselē iespiedies.
