Baltijas jūra un tās ekoloģiskās problēmas

Novietojums pie Baltijas jūras ietekmējis Latvijas vēsturi un noteiks arī tās attīstību nākotnē. Pirmās rakstiskās ziņas par Baltijas jūru atrodamas 5.gs. p.m.ē., kad sengrieķu filozofs Hērodots rakstīja, ka ziemeļos ir jūra, kuras krastos izskalots dzintars.

Baltijas jūra ģeoloģiski ir jauna jūra – tā ir tikai dažus tūkstošus gadu veca. Sākusi veidoties pirms apmēram 10 tūkst. gadu , kad kusa ledājs. Savā attīstībā tā izgājusi vairākus veidošanās etapus: Baltijas Ledus ezers, Joldijas jūra (no šīs jūras arktiskās faunas līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena suga – pogainais sīkronis ), Ancilus ezers, Litorīnas jūra. Baltijas jūras veidošanās turpinās arī mūsdienās, piemēram, Baltijas līča daļas gadā ceļas par 9 mm, bet jūras dienviddaļā novēro sauszemes grimšanu – 1 mm gadā. Pašreizējo Baltijas jūras attīstības stadiju sauc par Pēclitorīnas (limnejas) jūru.

Baltijas jūras saimnieki. Vēsturiski Baltijas jūra bija Dažādu tautu vienotāja. Tās krastus apdzīvoja ģermāņi, balti, slāvi, somugri u.c. 9. – 11. gs. Baltijas jūras saimnieki bija vikingi, vēlāk, līdz pat 15. gs., Hanzas savienība. Izveidojoties valstīm, katra no tām pretendēja uz kādu noteiktu jūras teritoriju. Pašreizējā starptautiskā vienošanās paredz, ka katrai valstij, kura atrodas pie jūras, pienākas ūdeņi 200 jūras jūdžu attālumā no krasta. Bet, tā kā Baltijas jūra ir šaura, tad te tiek ievērota jūras viduslīnija.

Baltijas jūras noteces baseins ( teritorija, no kuras jūra savāc ūdeņus) aizņem 1.6 milj. Km2 ; 9 valstu teritorijās dzīvo apmēram 80 milj. Cilvēku, bet pašā jūras piekrastē – apmēram 16 milj. Cilvēku. Pasaules mērogā Baltijas jūru uzskata par vienu no visnetīrākajām jūrām. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados cilvēku ietekme uz jūru palielinājās, un šīs iedarbības sekas mēs izjūtam šobrīd, kā arī vēl izjutīsim tuvākajā nākotnē. Tādēļ jau šodien mums ir jāparedz katra soļa sekas un jābūt atbildīgiem par katru no pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz Baltijas jūras dabas kompleksu.

No 2000. gada 17. janvāra spēkā ir Helsinku 1992. gada konvencija „Par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību”. LR Saeimā tā tika ratificēta jau 1994. gada 3. martā vienlaikus ar 1974. gada Helsinku konvenciju. Konvenciju ir parakstījušas un ratificējušas 9 Baltijas jūras valstis.

Komisijas administratīvais sekretariāts atrodas Helsinkos Helcom priekšsēdētājs pēc rotācijas principa tiek ievēlēts no konvencijas dalībvalstīm uz 2 gadiem. Helcom darbs periodiski tiek pārskatīts un pilnveidots pēdējā komisijas reorganizācija, lai nodrošinātu tās efektīvāku darbu, notika 1999. gadā.

Helcom pamatstruktūru veido piecas grupas un īpašā programmas ieviešanas grupa, bez tam darbojas dažādas projektu un ekspertu grupas, kurās notiek pakāpeniska lēmumu izstrādāšana tālākai to izskatīšanai un lēmumu pieņemšanai konvencijas dalībvalstu delegāciju vadītāju un Komisijas gadskārtējās sanāksmēs. Periodiski notiek augstāka līmeņa Helcom sanāksmes ar vides ministru piedalīšanos, tajās tiek pieņemtas svarīgas deklarācijas, ilgtermiņa programmas un citi nozīmīgi dokumenti.