Sirmgalvis Santjago E Hemingveja darbā “Sirmgalvis un jūra”

Sirmgalvis bija žēlsirdīgs. Viņam kļuva žēl lielās zivs, kas bija pieķērusies viņa āķim. Viņš pat vēlējās zivi palaist brīvībā, jo izjuta lielu cieņu un arī bailes, bet tomēr neizdarīja to, jo viņam bija jāpelna iztika, lai izdzīvotu.

Santjago bija ļoti mērķtiecīgs. Neskatoties uz visām grūtībām, ko nācās pārvarēt, neskatoties uz visām sāpēm, ko nācās pārdzīvot, šī E.Hemingveja darba tēls, Santjago,sasniedza savu mērķi, izvilka milzīgo zivi no ūdeņiem un nogalināja to, pierādot citiem un galvenais pašam sev, ka viņš ir vēl spējīgs uz lieliem darbiem.

Ņemot vērā ka Santjago visu dzīvi ir pavadījis jūrā un pie tās, nodarbojoties ar zvejniecību, tas tomēr bija ļoti drosmīgs solis viņa dzīvē, doties vienam pašam jūrā. Te droši var teikt, ka viņš bija ļoti drosmīgs, apzināti doties draudīgajos ūdeņos vientuļam un nezinot vai atgriezīsies no šāda brauciena mājās dzīvs.

Balstoties uz Santjago dzīves pieredzi un nodzīvoto mūžu, viņš bija bezbailīgs. Viņš bezbailīgi cīnijās ar zivi uz dzīvību un nāvi, un viņam nebija svarīgs iznakums, jo viņš uzskatījas lielo zivi sev kā par brāli, kā par līdzvērtīgu pretinieku un pat vairāk. Sirmgalvis nebaidījās no naves.

Cīņa ar zivi, atrašanās vientulībā, bija milzīgs pārbaudījums Sirmgalvim gan garīgā, gan fiziskā ziņā, kuru viņš godam izturēja.