Bedības – latviešu literatūrā un dzīvē

Gatavojoties aiziešanai, saimnieks pats mēdz kārtot savas lietas, gan mantojumu, gan arī to, kā rīkojamas bēres, cik alus jābrūvē, kas bērēs lūdzami. Viņā arī pie laka sakārtojas, nomazgājas, velk tīru veļu. Nāves nākšanu paredz no dažādiem aicinājumu trokšņiem, un mirēju arī nedrīkst atturēt ar pārliecīgām asarām un vaimanām, lai aiziešana nebūtu grūta. Pretēji tad viņu sauc vārdā no kāda jumta vai koka. Apbedīšana trešajā dienā ir pieminēta gan par kuršu kritušajiem pie Rīgas 1210.gadā, gan arī tautas dziesmās, kur Zemes māte gaida trīs dienas. Ceremonijās ap mirušo mēdz saskatīt it kā ļaunuma atvairīšanu, kas no viņa nāktu, bet nav pietiekama pamata domāt, kāpēc īsti no mīļoto vidus aizgājušais īstajā mirklī būtu pārvērties par palicēju ienaidnieku, postā nesēju. Labākais risinājums ir uzskatā, ka mirušajam viņā dzīvē mēdz līdzi dot visu, kas tam būtu vajadzīgs vai noderīgs, katra puse arī vēro, lai otra tai ko neatrautu. Paraža aizspiest acis un iznest visu no mirēja istabas ir, lai mirušais vai mirējs neiekārotu ņemt kaut ko līdzi.